Dzirnavas 17.–19. gadsimtā ne tikai nodrošināja labības pārstrādi, bet arī darbojās kā vietējais sabiedriskās dzīves centrs, kur apkārtnes ļaudis, gaidot rindā uz atvestās labības malšanu, varēja pārrunāt dažādus jaunumus. Latvijas teritorijā Kurzemē un Zemgalē dzirnavas tikušas sauktas par sudmalām.

“Jaunpili 20. gadsimta sākumā varēja uzskatīt par dzirnavu mazo “karaļvalsti”, jo līdzās ūdensdzirnavām darbojās arī mūra vējdzirnavas (1837–1917), tautā sauktas par Mīlestības dzirnavām, no kurām līdz mūsdienām saglabājies vien ap pusotru metru augsts laukakmeņu gredzens. Toties labi saglabājušās ūdensdzirnavas – izcils industriālā mantojuma paraugs, kas apliecina teicamu namdaru un inženieru sadarbību. Kurzemes hercogistē, tostarp Jaunpils, dzirnavu celtniecību vadīja atzīts tā laika inženieris, kapteinis J. Barnikels. Sākumā dzirnavas pavasaros un rudeņos strādāja nepārtraukti, bet ziemās un vasarās – no pieciem rītā līdz astoņiem vakarā,” stāsta Jaunpils muzeja vadītāja Inga Spure.