Rakstu avotos pirmās divas vējdzirnavas minētas 1330. gadā Rīgā. Taču šoreiz stāsts nebūs par tām, bet gan citas senas viduslaiku pilsētas – Cēsu – novada vējdzirnavām Āraišos un Vecpiebalgā. Atklāšu arī pirmajā mirklī mulsinošā virsraksta noslēpumu, proti, Āraišu (Drabešu) dzirnavu potenciālā mantiniece Vineta Cipe ir dzirnavnieka meita ceturtajā paaudzē, bet Kalna Vēveru dzirnavas, kas tagad ir Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja lauku ekspozīcijas "Vēveri" īpašums, ap 1875. gadu cēlis Andžs Vienties.

Pagājušajā mēnesī žurnālā "Mājas Viesis" dzirnavu stāstus iesākām ar senajām ūdensdzirnavām. Bet nu kārta pienākusi vējdzinavām, kas arī mala graudus un Eiropā parādījās tikai vairākus gadsimtus pēc ūdensdzirnavām. Tā kā ar ūdens spēku darbināmas dzirnavas tagadējā Latvijas teritorijā sāka celt samērā vēlu, tad līdz vējdzirnavu laikam pie mums nevajadzēja vairs tik ilgi gaidīt – vien apmēram simts gadus.

Cēsu novada vējdzirnavas

Sākumā īss ieskats vēsturē. Ziņas par senām vējdzirnavām ārpus Rīgas ir skopas, un, sākot ar 17. gadsimtu, tās sniedz daži veci zīmējumi. Arno Teivena grāmatā "Latvijas dzirnavas" (1985), kas izdota apgādā "Daugava" Stokholmā, minēts, ka kāds V. Lencs rakstījis: "18. gs. beigās Vidzemē visās lielākajās muižās bija dzirnavas, kopā 250–300, no kurām apmēram trīs ceturtdaļas ūdensdzirnavas, pārējās ap 60–70 vējdzirnavas, pārsvarā bucenes jeb staba vējdzirnavas."