Anda Buševica: Kādam jābūt Brīvdabas muzeja uzdevumam?

Latvijas Etnogrāfiskais brīvdabas muzejs ir kā neliela ideālās Latvijas saliņa Juglas ezera krastā, tajā esošās celtnes aptver Latvijas vēstures laikaposmu no 17. līdz pat 20. gadsimta trīsdesmitajiem gadiem.

Anda Buševica, Latvijas Radio redaktore, publiciste

Foto: Anatolijs Subhankulovs / Latvijas Mediji

Muzejs šogad svin savu simtgadi: pēc arhitekta Paula Kundziņa ierosinājuma Latvijas Republikas Izglītības ministrijas Pieminekļu valde pieņēma lēmumu par Brīvdabas muzeja dibināšanu 1924. gada 2. februārī. Simts gadu laika nogrieznī ne tikai Latvijas Etnogrāfiskais brīvdabas muzejs raksta vēsturi, muzejnieki un muzeja dzīve pati par sevi ir spilgta lappuse Latvijas ceļā uz valstiskuma atjaunošanu. Te dibināti "Skandinieki", gadatirgos pulcināti amatnieki, te paša izzināto vēsturi dzejoļos pārvērta Juris Kunnoss. Latvijas Etnogrāfiskais brīvdabas muzejs godam noturējis pirmās Latvijas valsts laikā izveidoto ideālās Latvijas vīziju, taču mēs paši – latvieši – laikā esam paspēruši uz priekšu gadsimtu platu soli.

Jautāju Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja direktorei Zandai Ķergalvei, vai muzejs savu uzdevumu saskata arī Latvijas vēstures stāsta turpināšanā. Iekārtojot, piemēram, "līvānieti", kādas celt varēja atļauties pārtikušākie kolhozi, dārza būdu mazdārziņu kolonijā vai baltiem silikāta ķieģeļiem apliktu pilsētas māju? Atbilde ir noteikts nē, jo muzeja teritorijā jau šobrīd ir vairākas iepirktas, bet vēl neuzbūvētas vēsturiskas ēkas. Savukārt muzeja galvenais krājuma glabātājs Mārtiņš Kuplais norāda, ka muzeja speciālisti specializējušies tieši vēsturisko ēku izpētē; lai izvērtētu tuvāk mūsdienām celtās ēkas, nepieciešamas gluži atšķirīgas zināšanas.

Es varu piekrist, ka ideālā jeb idealizētā Latvija Juglas krastā ir tas, ko apmeklētājs sagaida no Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja. Taču daudzi varbūt nemaz nezina, ka muzejam ir arī filiāles: zvejnieka-zemnieka sēta "Vītolnieki" Rucavā, Vecpiebalgas "Vēveri". Jaunu filiāļu izveide varētu būt veids, kā risināt acīmredzamo nepieciešamību saglabāt ēkas un mājlietas no laika periodiem, kas Latvijas vēsturē sekojuši pēc jaunsaimniecību dibināšanas pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados.

Mārtiņš Kuplais izstāsta, kā muzejs vēl padomjlaikā pie šīm reģionos esošajām viensētām ticis. Abos gadījumos tā nav bijusi tikai muzejnieku iniciatīva. Latvijas Zinātņu akadēmijas pētnieki bijuši tie, kas ieteikuši Etnogrāfiskajam brīvdabas muzejam atteikties no prakses mājas pārvest, bet veidot ekspozīcijas reāli pastāvošās viensētās. Rucavas "Vītolniekus" pamanījusi Liepājas arhitekte Irēna Rubauska, Piebalgā nozīmīga bijusi personīga pazīšanās ar "Vēveru" mantinieci, arī toreizējā kolhoza priekšēdētāja Andreja Jurciņa atbalsts. Sabiedrība dalījās zināšanās un praktiskajās iespējās, apzinoties Latvijas Etnogrāfiskā muzeja misiju un iespēju šo ēku mūžu paildzināt.

Šobrīd daudzviet lauku reģioni tukšojas, nebūtu grūti atrast autentiskas ēkas un mājlietas un pieņemt lēmumu tās saglabāt. 

Un tas jau notiek, padomju periodam veltītas ekspozīcijas veido novadpētniecības muzeji, ir pieredzēts, ka pašvaldība izvēlas vēsturisku, bet bez saimnieka palikušu māju nopirkt, pārvēršot to tradīciju mājā vai līdzīgā saieta namā.

Ideālā Latvija, kas saistās ar pirmspadomju laikiem un ko arī Latvijas Etnogrāfiskais brīvdabas muzejs gadsimtu ir lolojis, šajā gadījumā ir pat problēma. Kino ļaudis ir stāstījuši, cik grūti atrast autentiskas lietas no padomjlaikiem. Silikona ķieģeli, skaidu plates interjerus reti kurš tiecas saglabāt. Tajā pašā laikā paaudzēs tiek glabāti pieclatnieki, kas saistās ar valstisku pašapziņu un "labajiem laikiem".

Manā ieskatā Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja ekspozīcijai būtu jāturpina Latvijas vēstures stāsts. Es negribētu, lai manu vecāku paaudzes mājlietas un dzīvesveids tiktu atmests kā kļūda. Es gribētu, lai iemūžināts tiktu arī deviņdesmito gadu "eiroremonts", stāsti par angāriem līdzīgajiem lielveikaliem un super-truper tehnoloģijām aprīkotiem birojiem. Muzejniekiem vismaz būtu jāapliecina sava ieinteresētība, iespējams, tas pavērtu iespējas jaunai zināšanu un praktiska atbalsta talkai sabiedrībā.