Aizvadītajā nedēļā virkne mežsaimniecības un kokrūpniecības nozares gaišāko prātu, pieaicinot arī citu jomu ekspertus, lauza šķēpus par to, kā likt šai nozarei radīt lielāku pievienoto vērtību.

Formāli skaitļi neizskatās slikti – salīdzinot ar 2015. gada līmeni, mežsaimniecības un kokapstrādes produkcijas apjoms audzis par apmēram 25%, vienlaikus krītoties nodarbināto skaitam, – tātad nozare uz katru strādājošo rada lielāku vērtību. Vienlaikus nozares eksporta vērtība salīdzinājumā ar 2015. gadu vairāk nekā dubultojusies. Par ko nozarei šādos apstākļos būtu jāuztraucas? Izrādās, ir par ko – 

bruto kapitālieguldījumi nozarē, proti, investīcijas, faktiski pat samazinās, tātad nenotiek tehnoloģiska augšupeja un augstākas pievienotās vērtības produktu ražošana. 

Kad zaļās transformācijas apstākļos pieprasījums pēc kokmateriāliem turpinās pieaugt, bet mežizstrādei pieejamo mežu zemju platības un tātad arī zāģbaļķu apjoms saruks (pēc dažādām prognozēm Latvijā mežizstrādei pieejamo zemes platību samazinājums būs 30–40% robežās), ir maksimāli svarīgi izspiest no nozares, cik vien vērtīgus produktus iespējams.