Pirms 14 gadiem pamodos ar domu sākt skriet. Pašlaik esmu 80 gadus vērts seniors, kuram joprojām patīk skriet. Tas man dzīvē iedevis daudz vairāk, nekā spēju iedomāties.

Bieži esmu domājis – kurā brīdī cilvēks kļūst vecs? Vai nodzīvotie gadi ir mana bagātība vai grūti panesama nasta? Visi grib dzīvot ilgāk, neviens negrib kļūt vecs. Dzejnieks Ojārs Vācietis: "Cilvēks ir taisni tik vecs, cik smagi nes gadu stāžu, cik stipri vai vāji brīnās par brīnumiem." Vecuma pazīme ir tā, ka cilvēks beidz sapņot. Vecais Stenders māca – vajag "cilāt prātu". Domā, cilā prātu, dari tā, lai nejustos vecs. Gadi ir tikai pasei un ID kartei. Cīņa ar negribēšanu un nevarēšanu ir cīņa, kurā jāuzvar, lai sajustu gandarījumu, ka to spēji, ka dari visu, lai justos labāk. 

Man tieši skriešana ir palīdzējusi pieņemt novecošanu, devusi spēju harmoniski un veselīgi novecot, cienīgi nest savu vecumu. Daudziem tā var būt cita veselīga aizraušanās. 

Dieviņš nevienam neliek nest nepaceļamu nastu.