Nezinu, kā jums, bet mani pēdējā pusgada laikā itin bieži piemeklē dīvaina tukšuma sajūta, jo apnicīgie politiķu solījumi vistuvākajā laikā mainīt kara gaitu Ukrainā izraisa vienīgi nepatiku par noziedzīgo kavēšanos, kas mērāma ar tūkstošiem ukraiņu karavīru un civiliedzīvotāju dzīvībām, par kurām politiķi runā ne labprāt. 

No vienas puses, daudzi jau ir sākuši pierast, ka šis karš ir nebeidzams, ka mēs to nespējam mainīt, jo Rietumeiropa un ASV, izrādās, karo ar "gariem zobiem", jo tās arī vēl nav pamodušās. Padomju okupāciju piedzīvojušo Austrumeiropas valstu tautu atmiņa vēl glabā asiņu garšu. Šīm tautām karš vēl nav bizness, tas var par tādu kļūt, ja attiecīgas orientācijas politiķi sagrābs varu, tāpēc ir tik svarīgi piedalīties vēlēšanās neatkarīgi no tā brīža mirkļa vēlmēm, neizlaižot politiķus no acīm. 

Jo ilgāk turpinās neizšķirtais karš, jo lielāks sabiedrības nogurums un vilšanās. Krievijai nav svarīgi zaudējumi, tai svarīgs ir tikai process. 

Kā sevī uzturēt cerību un ticību, to katram jājautā sev pašam. Un, tavu brīnumu – jo grūtāka šķiet atbilde, jo tā ir nepārprotamāka.