Pilsēta zem liepām ir Latvijas rietumu jūras vārti. Tuvumā ir militāru tehniku, raķetēm, karaspēku un novērošanas iekārtām piebāztā krievu pilsēta Kaļiņingrada.

Cik droši jūtas liepājnieki pašreizējos ģeopolitiskajos satricinājumos, jautāju pilsētas mēram Gunāram Ansiņam.

Liepāja saņēmusi no NATO “dāvanu” – 160 miljonus eiro kara ostas iekārtošanai. Ko nozīmē šāds ieguldījums pilsētai – Latvijas Jūras spēku galvenajai bāzei?

G. Ansiņš: Par šo esam daudz diskutējuši ar Jūras spēku un Aizsardzības ministrijas pārstāvjiem, bet ziņa par naudas piešķīrumu parādījās negaidīti ātri. Apspriežamies ar ministru Sprūda kungu, varu pagaidām teikt, ka pirmais būtiskākais ir plānošana, salāgojot komercostas darbību ar karakuģu klātbūtni. Sadarbības pieredze ar Jūras spēkiem bijusi veiksmīga, domāju, varēsim īstenot viņu senseno vēlmi koncentrēt visus kuģus kara ostā. 

Acīmredzot NATO līdzekļus ieguldīsim infrastruktūrā uz sauszemes un otrajā padziļināšanas etapā ostas ūdeņos. 

Mums jau tagad darbojas ūdenslīdēju mācību centrs, kurā tiek apmācīti visi Baltijas jūras piekrastes NATO valstu ūdenslīdēji plus vēl ukraiņi. To uzskata par starptautisku mācību bāzes vietu. Liepājā bieži ierodas NATO misiju kuģi, līdz ar to karostai ir perspektīvas iespējas.

Kāda ir Liepājas loma valsts aizsardzības sistēmā? Tā jautāju, jo NATO dalībvalstu komandieri, aizsardzības ministri spriež, ka jābūt gataviem karadarbībai.

Godīgi sakot, katram Latvijas cilvēkam, pilsētas vai valsts vadītājam apgalvot, ka viņi ir gatavi karam, būtu mānīšanās. Esmu daudz pārrunājis ar kolēģiem Ukrainā. Pieredze māca, ka, sākoties militārām darbībām, mēram jāuzņemas pavisam citas funkcijas un atbildība nekā mierlaikos. Nozīmīga ir sazobe ar esošajām militārajām struktūrām, ar kurām regulāri tiekamies, izstrādājot civilās aizsardzības plānus un citus mums svarīgus dokumentus. Tas, kā Latvijā, manuprāt, trūkst, ir lielas kopīgas apmācības, iesaistot visas iestādes un personas, kam X stundā būs jāatbild.