Ar aizjūras nāburgiem zviedriem latviešiem daudz kopīga. Kad ieturamies, ēdam apmēram to pašu – vēžus, ikrus, aukstās gaļas recekli, maltās gaļas bumbiņas, etiķī ietaisītas siļķes. Tikai ar pūdētām siļķēm, "surstromming", letiņa māga nav draugos.

Kad glābāmies no krieviem, mūsu nopaunojušos cilvēkus laivās uzņēma Gotlandē. Pēc neatkarības atgūšanas zviedri atturīgi no vēsturiskās neitralitātes pozīcijām vērojuši, kas notiek otrpus Baltijas jūrai, un iesaistījušies ar saviem kapitāliem dažādās saimniecības nozarēs, finanšu jomā vai kā mežinieki. Pašlaik izplatījušās ziņas, ka lielākā Zviedrijas mežu īpašnieku asociācija un mežrūpniecības grupa "Sodra" (zviedru val. – "Velēna") tirgo šeit iegādātās apmežotās platības teju divu procentu Latvijas teritorijas apmērā. Ej nu zini, kāpēc "Velēnas" cilvēki grib tikt vaļā no zaļā zelta, kāpēc vēlas sasist vērtīgo ieguldījumu krājkases cūciņu – varbūt tāpēc, ka lielā daļa mežu ir valsts austrumdaļā uz krievu robežām un, ja tur būs karadarbības zona, tad lielgabali no kokiem pāri neko neatstās. Tikmēr vietējie speci ieteic priekšlikumu – jāņem ciet!

Valdība, kaut pliki kā baznīcas žurkas un tukšām kabatām, jau apspriežas, vai izpirkt mežainos nogabalus – tikai par kādu naudu?