"par gadalaikiem kļūt". Dzejas krājuma recenzija

Kad ieskaties interneta portālos, milzīgais ziņu vilnis tevi notver un nelaiž vairs vaļā. Ziņas palo kā upe, kas izkāpusi no krastiem un iekaro arvien jaunas teritorijas. Un šī teritorija, kas gatava uzsūkt katru jaunu (bet vai veldzējošu?) lāsi, esi tu.

Cilvēks, kurš apzināti vai gluži nejauši nonācis ziņu lamatās. Paiet laiks (jo kurš gan to skaita, lasot ziņas), un tad, paceļot galvu no datora ekrāna, pamani uz sava galda grāmatu. Ziņas. Tās virsraksts atklāj, ka jau atkal būs ziņas. Tikai šoreiz tās vēstīs par gadalaikiem. Šķietami tik vienkāršs, bet daudzsološs pieteikums, kas ieintriģē un mudina ielūkoties lappusēs.

Jā, ko gan mēs zinām par gadalaikiem (ja patiesībā tik maz zinām paši par sevi?). Dienišķā laika prognoze – rītā un vakarā, dabas dekorāciju nomaiņa, ko dažreiz pamanām, skrienot savā ikdienas skrējienā, vasaras un ziemas saulgriežu svinēšana. Bet "ziņas par gadalaikiem", šķiet, mazliet apstādinās laiku un ļaus ieelpot. Ieelpot un ielaist sevī gadalaiku mieru (vai tieši otrādi – nemieru).

Otrais dzejas krājums – pēc gandrīz desmit gadu pārtraukuma

Šoruden klajā nākusī grāmata "ziņas par gadalaikiem" ir literātes Anitas Mileikas otrais dzejas krājums. Jauno grāmatu izdevusi latgaliešu kultūras kustība "Volūda", bet krājuma izdošanu atbalstījuši Ventspils Starptautiskā rakstnieku un tulkotāju māja un Valsts kultūrkapitāla fonds. Izdevumā publicēti dzejnieces (viņa nāk no Krāslavas novada Asūnes, bet šobrīd dzīvo Rīgā) 42 dzejoļi latviešu literārajā un latgaliešu rakstu valodā.

Anitas Mileikas dzejnieces balss nav sveša Latvijas kultūrtelpā, tā pārliecinoši izskanēja jau 2015. gadā, kad "Volūda" (tobrīd – "Latgolys Studentu centrs") izdeva autores pirmo dzejas krājumu "mūžīgā nepārtikusī stirna". Debijas dzejas krājums saņēma Latgaliešu kultūras gada balvu "Boņuks 2015" par labāko sniegumu literatūrā un tika nominēts Latvijas Literatūras gada balvai kā viens no tā gada labākajiem debijas darbiem literatūrā.

Ko darīt autoram – vai pēc veiksmīgas debijas steigt rakstīt un drīzumā izdot nākamo grāmatu (kamēr neesi vēl aizmirsts) jeb ļauties lēnam laika (un gadalaiku) plūdumam? Nav tādas vienas formulas. Kad 2016. gadā ar Anitu sarunājos intervijā "Kultūrzīmēs", viņa stāstīja, ka strādā pie otrā dzejas krājuma, tomēr dzejas rakstīšanas process notiekot daudz lēnāk un apzinātāk, nekā tas bija, rakstot pirmo grāmatu. Viņa atklāj, ka pēc pirmā dzejas krājuma uzrakstīšanas esot bijusi ļoti liela tukšuma sajūta, tāpēc tagad dzejoļi rakstās lēni. Un, rau, laika nogrieznis no Anitas Mileikas debijas dzejas krājuma līdz otrai grāmatai, kā redzat, ir izstiepies jau gandrīz desmit gadu garumā.

Līdzīgi kā pirmajā dzejas krājumā, arī šajā grāmatas vākā dominē zilais tonis (vāka ilustrācija ir topošās mākslinieces Latvijas Mākslas akadēmijas studentes Lijas Stivriņas speciāli krājumam radīts darbs). Un arī šajās lappusēs izlasāmi dzejoļi latviešu literārajā valodā un latgaliešu rakstu valodā, vien šoreiz tie veido vienotu veselumu. Par krājumu tā redaktors Raibīs (Oskars Orlovs) teic: "Šoreiz tie nesadala autores pasaules redzējumu uz pusēm, bet katrs dzejolis papildina otru. Tādā veidā mēs varam izsekot krājuma sievišķās poētikas nomaiņai no ziemas aukstuma līdz vasaras siltumam. Un atpakaļ."

Gadalaiki aiz loga un gadalaiki mūsos

Es skatos uz zili balto grāmatas vāciņu un man šķiet, ka lappusēs būs noslēpusies ziema. Daudz ziemas. Taisnība, te mājo dzejoļi, kuros ieskanas ziemas motīvs, bet tikpat daudz ir arī rudens dzejoļu. Vien pavasara un vasaras ziņas dzejas krājuma lappusēs ierakstītas retāk.

Ilgojamies pēc siltuma, "radzūt naizbāgami tyvojamīs/ zīmys/ soltuma viļni" (20. lpp.), bet, par spīti vientulības sajūtai, ko rada sniegotais gadalaiks: "ziema/ kā miegaina sieviete/ ar baltu pienu krūtīs/ laiž/ pasaulē vientuļu sniegu" (32. lpp.), mēs vienalga to gaidām. Ja pārdzīvo ziemu, kas Mileikas dzejā mēdz būt arī barga un smaga kā enkurs, tad iespējams izplaukt spēkā un jaunībā: "mes kai naleli parka/ kūki otkon suocem plaukt zareņš/ piec zareņa" (15. lpp.).

Ziņas par gadalaikiem nav sausas ziņas, kas atreferē kādus notikumus, tajās dabas mirkļi mijas ar ikdienas mirkļiem un tik daudzām emocijām – vientulību, mīlestību, ilgām, skumjām. Te "septembra marmeladis/ saule/ duorza pionejis glauda/ i sirupā/ puorvierš" (40. lpp.), te "krīt pāri upei sāļais rudens/ un upes ūdens burbuļo" (9. lpp.), te "pavasars/ dzejnieku moka/ atkal mānās kā meitene/ atkal pamāj ar roku" (21. lpp.). Te "mostas vasaras pēdējā diena/ līst tik samtaini/ kā vēl// nekad (..) arvien dziļāk iesūcas nespēks/ bet tik samtaini līst/ kā// nekad (43. lpp.).

Anitas Mileikas dzejas krājumā gadalaiki nav tikai gadalaiki. Jā, tie ataino emocijas, kas mūsos mājo un piešķir attiecīgo noskaņu ikdienas mirklim, bet tie ir arī patstāvīgi paši par sevi. Un bieži vien tie mēdz būt tik patstāvīgi, ka ieņem sievietes un vīrieša veidolu: "tumšā tukšā pilsētā/ divi Dieva gadalaiki/ viens otru ilgi// skūpstīja" (14. lpp.). Gadalaiki aiz loga un gadalaiki mūsos, kas liek uzvesties tik līdzīgi: "nāktos/ par gadalaikiem/ kļūt/ te satikties te šķirties" (18. lpp.).

Jaunajā krājumā dzeja latviski–latgaliski pārmainās tik viegli kā upes (tā bieži parādās dzejas rindās) maigais plūdums. Tik dabiski, ka nejūti atšķirību, bet lasi un dzīvo līdzi, ļaujot, lai "vējš tevi/ uz priekšu dzen" un "tu kļūsti/ par kino kadru" (26. lpp.).

Grāmatas "ziņas par gadalaikiem" lappusēs jaušamas skumjas un ilgas (gluži kā dzīvē, kad no kaut kā atvadāmies un ilgojamies pēc jaunas satikšanās), kas tik ļoti piedien rudenim. Bet tās ir gaišas un samtainas ilgas, kas ieskauj lasītāju, atgādinot, ka "tie četri/ gadalaiki man/ mīļi/ tāpat" (45. lpp.).