Pēc brīža jau redzu Rako, kurš nikni rej uz kaut ko, kas atrodas kaut kur.

Jauka un auksti sniegota dzinējmedību diena. Laiks labs, un viss skaisti. Naktī ir kaut kas uzsnidzis, un tiek lenkts. Katram medniekam medību vadītājs izdala kādu maršrutu, un visi dodas brist un klumburēt pa stigām un grāvjiem, lai kaut ko nolenktu un vēlāk tad arī nomedītu.

Lencot ir atrasti gan brieži, gan mežacūkas un pat alnis. Viscerīgākais no visa ir mežacūku lenkums. Ir par 95% skaidrs, ka bars ir ielenktajā mastā. Šo mastu arī izlemj ņemt kā pirmo. Vietu izloze, dzinēju grupas izloze, un sākas.

Auksts, stāvu cirsmas malā un pamazām salstu. Dzinēju balsis un suņus dzird, bet šāvienu nav un par cūkām arī nekādas ziņas nenāk mobilajā telefonā. Kad masts jau pie beigām, beidzot sākas šaušana. Cūkas notupējušas līdz pēdējam brīdim vienā masta stūrī un, kad suņi jau praktiski tām kož kājās, beidzot sāk kaut kur skriet. Šauj vismaz trijās masta malās. Drīz arī masts cauri un tiek skaidroti rezultāti. Ir zināms par vienu sivēnu, kurš aizgājis ar asinīm, un laika tam līdzi nepilnu kilometru. Un vēl ir lielāka cūka, kura pārlidojusi pāri ceļam caur mednieku līniju. Tai arī kaut kādas asinspiles novērotas.

Paiet labs laiks, kamēr visu noskaidro un visi savācas. Lēmums ir, ka mēs ar Rako, kurš pacietīgi sēž mašīnas bagāžniekā savā būrī uz bebrādas, un mednieks, kurš šāvis sivēnu, sekosim sivēna pēdām no vietas, kur laika beigusi pakaļdzīšanos. Pārējie mednieki lozē vietas un stājas ap mastu, kur iegājusi otra lielākā lidojošā mežacūka ar asinspēdām.