Laikam jau nebūs tāda mednieka, kurš pēc janvāra pēdējo dienu notikumiem nebūtu dzirdējis mednieku biedrības Ramata nosaukumu. Diemžēl notikums bija ļoti bēdīgs – dzinējmedību sezonas pēdējā dienā vilki saplosīja Rietumsibīrijas laiku Brendu. Kā ikdienā klājas Ramatas medniekiem, kas medī teju pašos Latvijas ziemeļos? Par to zina stāstīt Gatis Brokāns. Viņš jau desmit gadus ir ne tikai mednieku biedrības vadītājs, bet arī tas cilvēks, kurš pēc ilgāka pārtraukuma Ramatas apkaimē burtiski reanimēja medības ar dzinējiem. Tieši šī iemesla dēļ mednieki, kuri jau bija sākuši, ja tā var teikt, atsvešināties, atkal bija gatavi medīt kopā un atbalstīt cits citu. 

Cik gadus tu jau medī?

Mednieka stāžs man ir 15 gadu. Pēdējos desmit esmu Ramatā un arī vadu biedrību. Pirms manis biedrību vadīja Māris Mencis. Diemžēl vienās medībās viņam nošāva suni. Ļoti bēdīgs notikums, taču tā notika. Māris ļoti pārdzīvoja. Pieļauju, ka tieši tāpēc viņš nolēma atkāpties no biedrības vadītāja amata.

Tajā brīdī es vēl nebiju šajā klubā un medību gaitas biju sācis nesen. Medīju medību klubā Lībieši Skaņkalnes pagastā.

Taču dzīvoju šeit, Ramatas pagastā. Vēroju, kas notiek medību biedrībā. Tā bija sākusi stagnēt: vīri vairs nerīkoja medības ar dzinējiem, gāja tikai gaides medībās. Man šķita, ka vairākas lietas notiek tā, kā tam nevajadzētu būt. Šeit esmu vietējais, un man ir svarīgi, ka manā dzimtajā pusē viss ir kārtībā, arī medību jomā. Lēnā garā iepazinos ar visiem vīriem. Protams, lielākā daļa mednieku ir vietējie, taču ir arī mednieki, kuri brauc no Rīgas. Ārzemnieki, ja tā var teikt.