“Vairākus vakarus no vietas braucu pie konkrēta bebru dambja un gaidīju savu bebru, jo zināju, ka viņi tur ir. Gaidīju, gaidīju un daudzas reizes mājās aizbraucu tukšā."

Tēvs, karavīrs un uzņēmējs Oskars Lauciņš pats sevi dēvē par vienkāršu lauku čali, kuram jau sen bija jākļūst par mednieku, jo ar dabu un medībām bijis saistīts netieši jau kopš bērna kājas. Plašākai sabiedrībai Oskars ir pazīstams ar to, ka Latvijas outdoor sabiedrību iepazīstinājis ar to, kas ir hamoks.

Nomedīt tikai to, kas nepieciešams pašu galdam

Oskars stāsta, ka viņa vectēvs bijis izcils mednieks. “Viņš vienmēr runāja par medībām, stāstot gan par dzīvniekiem, gan par dabu. Un tā atšķirība no citiem bija tā, ka viņš vienmēr medīja individuāli, ar atsevišķiem izņēmumiem, kad pie viņa atbrauca kāds draugs no Rīgas.”

Pārsteidzoši bijis tas, ka vectēvs nekad nav devies medībās tad, ja mājās bijusi gaļa. Šo domu pārmantojis arī Oskars: nomedīt tikai to, kas ir nepieciešams pašu galdam – ne vairāk, ne mazāk. Tāpat viņš norāda, ka, neskatoties uz neskaitāmajām medību situācijām, vienmēr pārliecināsies, vai šāviens būs simtprocentīgi rezultatīvs un dzīvniekam nebūs jāizjūt ciešanas. Ja viņš nav pārliecināts par šādu šāvienu, tad tas netiek raidīts.

Vectēva ideju par medību procesu pārmantojis arī Oskars: nomedīt tikai to, kas ir nepieciešams pašu galdam, ne vairāk, ne mazāk.

Uz medībām uzvalkā, ar bisi pār plecu

“Visvairāk no bērnības atmiņā palikusi tāda epizode: pamostos agri no rīta un skatos laukā pa logu – vasara un vectēvs dodas medībās. Viņš uzvilcis uzvalka bikses, žaketi, baltu kreklu, garus ādas zābakus un hūti, pār plecu bise. Brīdī, kad viņš aiziet, es dodos atpakaļ gulēt. Kad pamostos, buks jau ir mājās. Vecmamma darbojas virtuvē, apstrādājot medījumu, un vakarā galdā tiek celtas kotletes,” atceras Oskars. Vectēvs nekad no meža nav atgriezies tukšām rokām.