Interesanti, ka raibas mežacūkas mūsu pusē nav retums. Vecākie mednieki teic, ka savulaik no kolhoza kūts esot izmukušas mājas cūkas… Nu laiku pa laikam populācijā parādās raibas mežacūkas.

Šī gada februāris drīzāk dēvējams par pirmo pavasara mēnesi, nevis ziemas viduci, kad viss klāts ar biezu sniegu un ledu. Protams, bija dienas, kad sauli un lietu nomainīja sniegputenis un auksts ziemeļu vējš. Un tomēr varēja just, ka ziemai vairs nebūs ilga teikšana. Dienas kļuva arvien garākas, un upes pildījās arvien straujākiem ūdeņiem. Pārplūdušajos līčos varēja redzēt nule atlidojušos gulbjus un pa kādam zivju gārnim, kas meklēja tuvāk krastam piepeldējušās zivis. Savukārt krauķi čakli tekalēja pa pērno rugāji. Jā, turpat šiverēja arī ne viens vien kūmiņš, kuram februāra vidū sākās riests. Savukārt mežacūku pievilināšanas vietās biežākie ciemiņi bija āpši, kas steidza atjaunot decembrī un janvārī patērētās enerģijas rezerves. Kā medniekiem šajā laikā klājies?

Pašās janvāra beigās, mežacūku un briežu dzinējmedību sezonā, Diāna uzsmaidīja arī man, ļaujot nomedīt dupletu – divus mežacūku sivēnus vienā mastā.