Vējš, lietus un pirmais nopietnais sals no kokiem norāvuši pēdējās rudenīgās lapas. Aukstākos rītos zāli un koku zarus klāj sarma. Dzeltenīgajos saules staros, kas uz īsu brīdi izspraucas starp mākoņiem, tā mirdz kā dārgi dimanti. Bet virs galvas aiztrauc pēdējie zosu kāši, arī gulbji pulcējas baros, lai dotos turp, kur siltāks. Un tomēr mežā turpinās dzinējmedības. Skan dzinēju balsis un suņu rejas. Vai no eglītēm izskries alnis, lēks briedis vai kā bulta aiztrauksies mežacūka – to lemj medību dieviete Diāna. Kā medniekiem šajā laikā klājies?

Arņa stāsts

Arnim Paškevičam, kurš ikdienā medī mednieku kolektīvā Mežotne, viesmedībās izdevies nomedīt skaistu mežakuili. Īsā telefonintervijā mednieks stāsta: “Esmu samērā jauns, taču ļoti azartisks mednieks. Dzinējmedībās ik sestdienu parasti dodos uz mednieku kolektīvu Mežotne. Taču šoreiz ar kolēģiem no mednieku kolektīva bija iespēja aizbraukt viesmedībās.

Ceļā devāmies agri no rīta, lai jau deviņos visi būtu ierindā medību vietā. Pirmajā mastā briežiem izdevās izskriet no masta. Arī otrajā mastā bija brieži un veiksme bija citu mednieku pusē.

Un tad pienāca arī manas trofejas masts. Mežā viss bija ļoti klusu. Neatskanēja neviens brakšķis. Arī suņi nerēja. Un tad sākās šaušana! Šāvieni atskanēja te vienā, te otrā masta pusē. Man, protams, pretī nenotika nekas.