Bet vēl labāk tomēr piezvanīt medniekam, kuram ir apmācīts asinspēdu suns, un iet meklēt no rīta vai vēlāk vakarā.

Janvāra vidū bija iespēja braukt pārbaudīt iepriekšējā dienā dzinējmedībās šautas briežu gotiņas asinspēdas. Viss norādīja uz to, ka iespēja atrast nebūs liela, bet tik un tā jāmēģina.

Pa nakti uzsniguši vismaz pieci centimetri sniega. Pēc šāviena, labu gribēdami, mednieki pa pietiekami spēcīgām asinspēdām palaiduši laiku, kas nespēja ievainoto apturēt, bet aizdzina vēl tālāk. 

No rīta par pēdu sākumu liecināja tikai mastā iegājušā mednieka pēdas. Asinspēdas neredz, brieža pēdas – knapi. Ja pakasīja sniegā, tad atrada lielus sasalušus tumši sarkanu asiņu gabalus. 

Uz pēdām uzliku vācu medību terjera jaunkundzi Vitāru, kura vairākās sezonās atradusi gandrīz divus desmitus dzīvnieku. Bet viņas darba stils ir tāds, ka grūti saprast, kurš kuram pakaļ iet – es viņai vai viņa man. Līdz ar to meklēšana lēna, uzmanīga, šoreiz pavadā, jo netālu manīti vilki. 

Uzliekot suni uz pēdām, skaidrs, ka sniegs nav problēma, jo viņa ieguļas iemauktiņos un velk prom pa pēdām. Divās vietās mazliet sapinas, pēdas nojūk, jo daudz svaigu pēdu pa virsu. Ejot atpakaļ un parakājoties sniegā, atrodam asinis un ejam tālāk. Suns iet pārliecinoši, tādēļ kādu brīdi nepārbaudu, pa kādām pēdām ejam, bet tad vienā mirklī suns apstājas, skatās uz mani dīvaini, nevar pēdas atrast. Ar kolēģi sākam rakāties sniegā un, jā, atrodam mazu asiņu kripatiņu. Ejam tālāk, pēc gabaliņa atkal maza asinspilīte sniegā. Nogājuši pārsimt metrus, sākam skatīties! Tās asinis tādas gaišas… Izrādās, uz ledus savainota mazliet asiņo Vitāras ķepiņa.