Pat nezinu, ko turpmāk... Divus garminus kabināt uz kakla, lai nepaliktu bez suņa?

Parastas oktobra gaides medības. Ātri satumst, bet ir pilnmēness un skaidras debesis, kas ļauj vēl ilgi sēdēt torņos un gaidīt. Redzamība nav sliktāka kā rītausmā vai krēslā. Pat lapsu var uz lauka ar parastu dienas optiku redzēt. Gaidām mežacūkas vai briežus. Uz lauka tālumā ir, bet pārāk tālu, lai šautu. Atliek tikai binoklī vērot.

Iepīkstas mobilais. Īsziņa no kolēģa, kurš sēž citā tornī. Sašauta briežu govs. Vajadzīga suņa palīdzība, jo asinis ir, bet govs nav. Vēl kādas 30–40 minūtes pasēžu savā tornī un, tā kā nekā nav, dodos uz auto. Rako gaida mašīnā. Viņš vienmēr mierīgi guļ bagāžniekā, kamēr medīju. Gaida savu iznācienu. Var stundām nekustīgi gulēt, ne skaņu neizdodot. Braucam uz vietu, kur jāmeklē.

Kad esam klāt, aprīkoju Rako ar garminu, bet lietotnē Mednis atzīmēju, ka ievainots dzīvnieks. Viss ieslēgts, visi parametri darbojas, uzlikta atskaite no nulles new hunt. Līdzko palaižu suni, viņš uzreiz aizjož vajadzīgajā virzienā, jo ejam pret vēju. Sašautajai briežu govij asiņu daudz, svaigas. Rako noķēris asinspēdas ar augšējo ožu un skrien vajadzīgajā virzienā. Pēc brīža dzirdu, ka atradis govi un rej uz vietas vai mazliet dzen. Brīžiem uz vietas, brīžiem kustībā. To var noteikt pēc balss, kādā suns rej.