Atsitiens ir kaut kas tāds, par ko klīst leģendas. No tā baidās, un par to dzirdējuši pat nemednieki. Tas var izraisīt nevajadzīgus refleksus, bailes no šāviena, uzsist zilumus, pārsist uzacis un pieri, līdz asinīm sasist pirkstus. Ir mednieki, kas sakostiem zobiem pacieš šo dramatisko inkvizīciju un ir gatavi sprūda mēlīti nospiest tikai galējas nepieciešamības gadījumā.

Atsitiens ir viens no tiem faktoriem, kas arī rada pūdeļus, savainotus dzīvniekus, vilšanos un sirdsēstus, lai gan ne vienmēr mednieks to noraksta tieši uz atsitiena rēķina.

Ja gaidi atsitienu, tad jau priekšlaikus aizžmiedz acis, raujies nost no laides un vispār sāc tirināties kā puņķis uz drāts! Domā, ka tas ir pārspīlējums? Nebūt ne! Ja gribi uzzināt, vai baidies no šāviena, palūdz, lai kāds no kolēģiem tevi palēninājumā nofilmē šāviena laikā! Varbūt pēdējā laika garām! patiesībā ir vienkārši atsitiena jautājums.

Atsitiens ir ļoti plaša tēma, un konkrētā gadījumā ar konkrētu ieroci problēmas cēloņu risinājumi ir dažādi. Šoreiz parunāsim par vienu no variantiem. Protams, uzreiz ir jāizšķir gludstobra ieroči un vītņstobra ieroči. Par gludstobriem šoreiz runa nebūs, tā ir atsevišķa tēma. Runa ir tieši par vītņstobra ieročiem un vienu elementu, kura radītos ieguvumus parasti noraksta tikai uz vienu, kas saistīts ar skaņu, proti, trokšņa slāpētāju.

Ja vītņstobra ierocis ir viegls, kalibrs ir liels un nav līdz galam izsvarots, tad rezultāts var būt viens – kārtīgs atsitiens, no kura, turklāt nepareizi turot plinti, var iedzīvoties pārsistā degunā, uzacī vai pierē. Medībās azarta laikā īsti to atsitienu nejūt, bet, ja jāizšauj šautuvē, tas viss pārvēršas par reālām fiziskām mokām.