Piekritīsiet, ka nākt un iet ir atšķirīgi jēdzieni. Retos gadījumos izšķirošie. It sevišķi, ja runa ir par ģimenes locekļiem, draugiem, tuviem, mīļiem cilvēkiem. Cita lieta, ja darīšana ar nelūgtiem svešiniekiem, kuru patiesos nākšanas iemeslus un nolūkus var tikai minēt pēc viņu rīcības, izturēšanās, valodas un sejas grimasēm. 

Taču neiedziļināsimies lingvistikas niansēs. Izdarīsim īsu kopsavilkumu: kas pie mums nāk kā draugs, pieņemsim un uzņemsim atplestām rokām. Kas kā nedraugs, lai labāk iet.

Dīvains ieraksts

Šā gada martā "ģīmju grāmatā" ("Facebook") pēkšņi uzpeldēja gana dīvains ieraksts. Lai lasītājs mani nepārprastu, esmu spiests citēt vārds vārdā: "Var tikai apbrīnot tos naivi labticīgos ļautiņus, kuri ik pa laikam skandē mantras par krievu pamošanos,.. Atveriet taču reiz acis! Iespējams, nekad nekas nemainīsies, tai tautai jau gēnu līmenī, šķiet, ir iekodēts skauģu, barbaru un neliešu gars. Ir jābūt absolūti aklam, lai to neredzētu. Viena lieta ir – kaut kā sadzīvot ar viņiem, ja reiz nav citas iespējas, otra – dienu no dienas saprast, kas ir tie, ar kuriem tev nākas sadzīvot, nevis uzķerties uz viņu melīgajiem smaidiem, "dziļajām dvēselēm" un "atvērtajām sirdīm". Īpaši tas attiecas uz latviešiem – tiem un tām, kuri un kuras kļuvuši par, piemēram, Skaidrītēm Fjodorovām, Mārītēm Belovām vai Dmitrijiem Liepiņiem."

Ja kāds šajā tekstā nesaskata hibrīdkara iezīmes, tādam būtu tiešām jāpaklausa rakstītāja aicinājumam un ar steigu jāgriežas pie acu ārsta.