19.3 °C
1584. gada 11. jūnijā. Pirms 440 gadiem Polijas karalis Stefans Batorijs piešķīra tobrīd poļiem piederošās Pārdaugavas hercogistes apdzīvotajai vietai pie Pedeles upes – Valkai – pilsētas tiesības.
Jaunā pilsētiņa vēl saņēma dažas papildu teritorijas perspektīvajai attīstībai un tiesības rīkot trīs gadatirgus, kā arī vienu nedēļas tirgu piektdienās, kas tolaik bija būtiski no ekonomiskā viedokļa. Tiesas spriešanas ziņā vietējais soģis bija padots Tērbatas jeb Tartu pilsētas tiesai. Dažus gadus vēlāk, 1590. gadā, nākamais Polijas karalis Sigismunds III Vāsa Valkai apstiprināja arī ģerboni, kas ar niansēm saglabājies līdz mūsdienām. Proti, zaļā laukā no dievišķo providenci simbolizējošā mākoņa pacelta bruņota roka ar līku zobenu – it populārs ģerboņu elements 16. gadsimta Eiropā.
Rakstos kā apdzīvotu vietu Valku pirmo reizi min 13. gadsimta beigās, un viduslaiku dokumentos to mēdza apzīmēt ar latīņu vārdu "oppidum",
kas brīvā tulkojumā nozīmē mazpilsētu vai lielāku apmetni. Attīstībai sākotnēji svarīga bija ģeogrāfiskā atrašanās Livonijas konfederācijas viduspunktā. Tādēļ viduslaikos te tradicionāli notika Livonijas landtāgi, tas ir, muižniecības un garīdzniecības pārstāvju sanāksmes, kur dalībnieki sabrauca kā no Latvijas, tā Igaunijas teritorijas zemēm. Šī iemesla dēļ Valka dēvēta arī par "Baltijas parlamentārisma šūpuli". Valkas/Valgas attīstībā ļoti nozīmīga izrādījās 19./20. gadsimta mija, kad pilsēta kļuva par svarīgu dzelzceļa mezglu punktu, kur satikās vairākas dzelzceļa līnijas. 1897. gadā Valkā bija gandrīz 11 tūkstoši iedzīvotāju, bet īsi pirms Pirmā pasaules kara jau ap 15 tūkstošiem, kas aptuveni atbilst mūsdienu Valkas un Valgas ļaužu kopskaitam.
Vēsturiski Valka spēlējusi zīmīgu lomu karu, pārmaiņu un juku laikos.
Tā 1917. gada 30. novembrī Valkā tika nodibināta Latvijas valstiskuma panākšanai svarīgā Latviešu Pagaidu nacionālā padome (LPNP), kas pieņēma deklarāciju par Latvijas autonomiju. Kad pēc Latvijas–Igaunijas robežu nospraušanas Valku sadalīja, tās Latvijas daļa pilsētas tiesības no jauna saņēma 1920. gadā.
Jaunākās Ziņas, 1924. gada 11. jūnijā
Liepāja. Spēkstacijas būve Ploču purvā pieņem reālu veidu. Centrāles iekārtošanā starp šejienes organizācijām un Čehoslovākijas lielo uzņēmumu Škoda-Werke principā vienošanās panākta. Minētā firma Ploču uzņēmumā piedalās kā akcionāre un dos kredītā visu elektriskai centrālei vajadzīgo iekārtu, kas aprēķināta 100-120 miljonu r. vērtībā. Akcionāriem no Latvijas puses jānosusina Ploču kūdrājs, jāuzceļ ēkas un jāierīko šaursliežu ceļš. Šo darbu izvešanai vajadzīgo kapitālu 45-50 milj. r. paredzēts dabūt aizņēmuma veidā no Latvijas bankas. Nodrošinājumam piedāvāta Bekera fabrika Liepājā, kas stipri ieinteresēta Ploču centrāles būvē, jo līdzšinējais dzinējspēks iznāk tik dārgs, ka B.fabrika nespēj strādāt. Līdzīgā stāvoklī atrodas arī citi Liepājas uzņēmumi.
