Saimniekam zināšanai! Dažas patiesības zālāju ierīkošanā un apsaimniekošanā

Ilgstoša sausuma un karstuma periodi vasaras mēnešos Latvijā kļūst aizvien biežāki. Novērots, ka tie sāk regulāri atkārtoties ik pēc 2–3 gadiem. Nokrišņu daudzums augu veģetācijas laikā ir samazināts, un to sadalījums ir ļoti nevienmērīgs. Tomēr vidējai gaisa temperatūrai ir stabili augšupejoša tendence, un ar to ir jārēķinās jau šodien.

Vasaras sausums negatīvi ietekmē visus kultūraugus, samazinot gan ražu, gan kvalitāti. Sausums ir viens no postošākajiem abiotiskajiem stresiem. Tas ir atbildīgs par augsnes vides izmaiņām un ietekmē visas dzīvās būtnes, tostarp mikroorganismus un augus. Sausuma stresa radītie apstākļi samazina mikroorganismu daudzumu un aktivitāti, tādējādi samazinās augsnes auglība. Viena no iespējām, kā palielināt augsnē esošo mikroorganismu aktivitāti un mazināt sausuma negatīvo ietekmi, ir augsnes organiskās vielas daudzuma palielināšana. Zālaugu iekļaušana augsekā un pareiza to apsaimniekošana var dot reālu ieguldījumu šajā jomā.

Parasti vasaras sausums vairāk ietekmē viengadīgos kultūraugus. Taču šāgada ieilgušais sausums jau kopš agra pavasara ir radījis dramatisku situāciju arī daudzgadīgo zālaugu platībās. Ziemas periodā augsnē uzkrātās mitruma rezerves daudzgadīgie augi sāk aktīvi izmantot līdz ar veģetācijas atsākšanos. Parasti mitruma rezerves papildina pavasara lieti. Tas zālaugiem ļauj uzsākt strauju ataugšanu un pietiekama barības elementu nodrošinājuma apstākļos izveidot augstu pirmā pļāvuma ražu. Vasaras sausuma periodi zālaugiem parasti vairāk ietekmē atālus.

Sezonas apstākļu raksturojums

Šajā sezonā nokrišņu deficīts bija vērojams jau kopš agra pavasara. Pēc sniega nokušanas tā arī nesagaidījām pērkona negaisu ar auglīgu lietu. Līdz pat jūnija beigām tāds īsti veldzējošs lietus daudzviet nemaz neuzlija. Piemēram, Skrīveros nolija 7.6 mm tikai 17. aprīlī un atsevišķās dienās nedaudz parasināja pa 0.1–3.9 mm. Kopējais nokrišņu daudzums aprīlī bija 23 mm (norma 39 mm), maijā tas bija vēl mazāks – tikai 10.6 mm (norma 56 mm). Lielākais lietus 5.3 mm nolija 16. maijā, pārējie 5 mm mēneša laikā sakrājās no atsevišķiem rasinājumiem (pa 1.3–2.2 mm), kas dažkārt augsni nemaz nesasniedza. Situācija neuzlabojās arī jūnijā. Parasti nolīst vismaz saulgriežu laikā, bet šogad pirmais vērā ņemamais lietus (10.8 mm) atnāca tikai 26. jūnijā. 

Tādējādi kopējais nokrišņu daudzums jūnijā bija tikai 26.1 mm (norma 82 mm). Tātad trīs mēnešu laikā – no 26.03. līdz 26.06. – kopējais nokrišņu daudzums Skrīveros bija nepilni 46 mm, kas ir vismaz trīs reizes mazāk par normu. Atsevišķos reģionos lietus lija vēl mazāk. Ieilgušā sausuma ietekmi pastiprināja kārtīgs karstuma vilnis – gaisa temperatūra jūnijā turējās stabili virs ilggadīgās vidējās.

Vēl jāatceras, ka maija 1. dekādē liels pārbaudījums visiem augiem bija neparasti postošās sala naktis, kas turpinājās gandrīz nedēļu. Gaisa temperatūra, kas tika fiksēta Skrīveros, atsevišķās naktīs nokrita līdz mīnus 3–4 oC. Nereti mīnusgrādi pieturējās visas nakts garumā – līdz pat 7–8 stundām. Citviet tika sasniegti vēl zemākas temperatūras rekordi. Tas parāda, ka šis veģetācijas periods ir bijis īsts pārbaudījums daudzgadīgajiem zālaugiem, kas maijā parasti aug ļoti intensīvi un veido nozīmīgu daļu no kopražas. Šogad zālaugu aktīvās augšanas periodā augiem nācās izturēt gan sala, gan tam sekojošā sausuma un karstuma stresu. Jutīgākās sugas, tostarp lucerna, galega, sarkanais āboliņš, kamolzāle un daudzas citas, cieta reālus sala bojājumus – jauno dzinumu gali apsala un nobrūnēja, arī tas samazināja pirmā pļāvuma ražu.

Dažas patiesības zālāju ierīkošanā un apsaimniekošanā

Kā redzams, pārbaudījumi seko cits citam, un nekas neliecina, ka nākotnē to būs mazāk, tieši otrādi. Viss, ko varam darīt, – izvēlēties noturīgākās sugas un šķirnes un nodrošināt augiem optimālus augšanas apstākļus. Jo augi būs veselīgāki un labāk apgādāti ar visu augšanai nepieciešamo, jo tie būs noturīgāki pret stresu. Tāpēc atcerēsimies dažas pamatpatiesības, kas būtu jāielāgo zālaugu sējumu ierīkošanā un apsaimniekošanā, rēķinoties ar iespējamiem sausuma periodiem nākotnē.

Kāpēc tauriņzieži?

Sugas ar dziļāk ejošu sakņu sistēmu spēj labāk sevi nodrošināt ar mitrumu un augu barības vielām no dziļākiem augsnes slāņiem. Tāpēc ļoti svarīgi maisījumos iekļaut tauriņziežus. 

Tie lielākoties veido dziļi ejošu mietsakni, un uz to saknēm mītošās gumiņbaktērijas saista atmosfēras slāpekli. Tāpēc tauriņzieži ir mazāk atkarīgi gan no nokrišņu daudzuma, gan mēslojuma. 

Sausuma apstākļos augiem ir traucēta barības elementu uzņemšana, tāpēc lietotais mēslojums nereti ir mazefektīvs. Savukārt tauriņziežus sausums ietekmē daudz mazākā mērā. Sausās vasarās ierasta aina vasaras vidū ir paknaps stiebrzāļu zelmenis ar lekniem tauriņziežu – lucernas, vanagnadziņu, sarkanā āboliņa u. c. – ceriem.

Kuras sugas izvēlēties?

Kaut arī tauriņziežiem kopumā raksturīga dziļa sakņu sistēmu, tomēr ir ievērojamas atšķirības sugu starpā. Piemēram, ļoti dziļi augsnē iestiepjas lucernas un vanagnadziņu saknes, savukārt baltais āboliņš galveno sakņu masu izvieto augsnes virskārtā, tāpēc ir atkarīgs no nokrišņu daudzuma. Mitrās, vēsās vasarās baltais āboliņš labi sacero, aizpilda tukšās vietas zelmenī un veido blīvu zelmeni. Tas ir viens no pamatkomponentiem ganībās un ievērojami paaugstina arī pļaujamo zelmeņu ražu un kvalitāti. 

Baltais āboliņš.

Foto: No "Agro Tops" arhīva / Latvijas Mediji

Baltais āboliņš labi ataug arī pēc pļaušanas un ganīšanas, nodrošinot vidēji 4–5 ražas sezonā. Savukārt šīs sezonas karstuma un sausuma apstākļos baltais āboliņš daudzviet burtiski ielīda zemē, izveidoja nelielu pirmā pļāvuma ražu un pēc pļaušanas sausumā un karstumā faktiski neatauga. Tīrsējā sētajos zelmeņos dienas vidū bija vērojama diezgan bēdīga aina – apvītušas lapiņas un dzeltējošs zelmenis. Līdzīga situācija sausākās platībās bija arī ar bastarda āboliņu, kura sakņu sistēmas galvenā masa arī izvietojas augsnes virskārtā. Jāatceras, ka bastardāboliņa priekšrocības parādās mitrās, pat pārmitrās un skābās augsnēs, bet sausuma apstākļos tas nebūs tā labākā izvēle.

Lucerna ir izcils tauriņziedis – nodrošina augstas ražas un izcilu lopbarības kvalitāti ar ļoti lielu proteīna daudzumu. Vairāk piemērota pļaujamajiem zelmeņiem. Atbilstošas agrotehnikas apstākļos labi saglabājas zelmenī 3–5 gadus. Lucerna ir ļoti sausumizturīga, veido ļoti dziļu sakņu sistēmu, atsevišķas saknes var sasniegt pat 3 m. Lucernai piemīt ļoti labas ataugšanas spējas arī sausākās sezonās. Ātraudzīgākās šķirnes mūsu apstākļos nodrošina četrus pilnvērtīgus pļāvumus. Spēcīgās saknes uzlabo augsnes auglību, ražens lucernas zelmenis atstāj augsnē līdz 300 kg/ha slāpekļa.

Vanagnadziņi.

Foto: No "Agro Tops" arhīva / Latvijas Mediji

Vanagnadziņi ir ļoti laba izvēle gan ganību, gan pļaujamiem zelmeņiem. Tie nodrošina ļoti augstu lopbarības kvalitāti, pateicoties smalkajam un proteīniem bagātajam zelmenim. Mitrā ganību zelmenī neizraisa timpāniju. Kaut arī ražības ziņā atpaliek no lucernas un sarkanā āboliņa, vanagnadziņi izceļas ar ilggadību, labi saglabājas zelmenī (4–5 gadus un ilgāk). Tiem ir ļoti dziļa sakņu sistēma, labi pacieš gan sausuma periodus vasarā, gan applūšanu, labi ataug. Atšķirībā no lucernas vanagnadziņi ir daudz pieticīgāki augsnes apstākļu ziņā, tie pacieš arī skābāku augsni.

Vanagnadziņi sausumā.

Foto: Autores foto / Latvijas Mediji

Sarkanais āboliņš arī veido dziļu sakņu sistēmu un labi ataug pēc pļāvumiem, kaut gan ataugšanas spējas ir atkarīgas no šķirnes, tās agrīnuma. Tradicionāli – jo agrīnāka šķirne, jo labākas ataugšanas spējas, bet izteikti agrās šķirnes vājāk saglabājas zelmenī otrajā un trešajā izmantošanas gadā. Latvijā pieejams plašs atšķirīga agrīnuma sarkanā āboliņa šķirņu klāsts. Sausumizturības ziņā sarkanais āboliņš atpaliek no lucernas un vanagnadziņiem.

Kamolzāle.

Foto: No "Agro Tops" arhīva / Latvijas Mediji

Kamolzāle ir viena no sausumizturīgākajām lopbarības ražošanai izmantotajām stiebrzāļu sugām. Tā veido dziļu sakņu sistēmu, labi pacieš sausas, smilšainas augsnes apstākļus. Ļoti ilggadīga un ražīga, ļoti agrīna, tāpēc pirmās ražas veidošanā efektīvi izmanto ziemas periodā augsnē uzkrātās mitruma rezerves. Viena no pirmajām pavasarī ir izmantojama ganīšanai vai pļaušanai. Agrīnās attīstības fāzēs nodrošina augstvērtīgu lopbarību, bet zelmenis ātri nocietē, dzīvniekiem nepatīk krama zobiņiem klātās lapu malas nobriedušā zelmenī, tāpēc ir ļoti svarīgi kamolzāli laikus nopļaut vai noganīt.

Sarkanā auzene ir viena no vispieticīgākajām stiebrzālēm, to var audzēt gan sausās un smilšainās, gan mitrās un purvainās vietās. Attīsta plašu un dziļu sakņu sistēmu. Labi pacieš gan aukstumu, gan sausumu. Tipiska ganību zāle, bet var iekļaut arī pļaujamajos zelmeņos. Labi panes nomīdīšanu un noēnojumu.

Ganību airene dod priekšroku mitram klimatam, tā neizceļas ar sausumizturību, bet tai ir izcilas ataugšanas spējas. Šajā sezonā novērots, ka jūlijā pēc beidzot sagaidītā lietus ganību airene sparīgi veido atālus. Protams, jo jaunāks zelmenis, jo labākas ataugšanas spējas – tas ir attiecināms uz gandrīz jebkuru sugu, īpaši uz ganību aireni.

Pļavas auzene un īpaši niedru auzene veido dziļāku sakņu sistēmu nekā ganību airene, tās ir arī sausumizturīgākas, sevišķi niedru auzene. Tā kā airenes un auzenes ir radniecīgas sugas, tām var veidot starpsugu hibrīdus. Tas ļauj iegūt šķirnes ar labāku ziemcietību, noturību zelmenī un sausumizturību, kā arī nodrošināt labu lopbarības kvalitāti. Atkarībā no iestrādātā ģenētiskā materiāla starpsugu hibrīdu šķirnes var stipri atšķirties savā starpā. Latvijā izveidotās šķirnes 'Saikava' un 'Vizule' lopbarības kvalitātes ziņā daudz neatpaliek no ganību airenes, bet šāgada sausuma apstākļos varējām vērot, ka tās atauga labāk par ganību aireni.

Katrai sugai var atrast savas priekšrocības un trūkumus, tāpēc vēlams veidot iespējami daudzveidīgāku sugu/šķirņu maisījumu, kur viena suga papildinās un vajadzības gadījumā aizstās otru, lai cita veida stresa apstākļos, iespējams, mainītos lomām.

Ganību appļaušana

Tas ir viens no ganību kopšanas pamatpasākumiem. Nenoēstās zāles savlaikus appļaušana paaugstina ganību ražu vidēji par 25–30%. Appļaušana nodrošina vienmērīgāku ataugšanu, zālaugu cerošanu, blīvāka zelmeņa veidošanos un tādējādi arī labāku apēdamību. Parasti appļaušanu veic zālaugu stiebrošanas fāzē 8–10 cm augstumā. 

Pastiprināta sausuma apstākļos, kādi veidojās šajā sezonā, ganību zelmeņa appļaušanas augstumu palielina līdz 10–12 cm. Tas aizkavē pārmērīgu augsnes izžūšanu un zelmeņa izdegšanu. 

To, cik reižu sezonā veikt appļaušanu, ir jāizvērtē uz vietas, parasti nav vajadzības to darīt pēc katras ganīšanas reizes. Atsevišķos gadījumos var veikt saudzīgu appļaušanu pirms ganīšanas, mājlopi nopļautos stiebrus labprāt apēd, plūcot augošo zelmeni. Atkārtoti nenoēstā zāle noteikti jāapļauj tad, kad sāk nokalst zāles lapu galotnes vai parādās sēnīšu slimības. Rudenī ganību sezonas beigās nenoēstā zāle jānopļauj visā platībā, sevišķi svarīgi tas ir ganību airenes un kamolzāles zelmeņos. Rudenī neappļautās un nenoēstās zāles laukumos dzīvnieki zāli nenoēd arī nākamajā pavasarī, un šīs platības apganāmās zāles ražošanā iekļaujas tikai pēc pirmās zāles appļaušanas pavasarī. 

Turklāt pārlieku garš zelmenis vājāk ziemo, ir uzņēmīgāks pret slimībām. Sevišķi jutīgas uz šo ir aireņveidīgās sugas (ganību airene, auzeņairene), kuras ziemošanas periodā var pastiprināti inficēties ar sniega pelējumu, un tādējādi var tikt provocēta zelmeņa izretošanās.

Nenoēsto zāli neappļauj pārāk zemu, jo tad pēc appļaušanas ganībās paliek lielāks zāles krājums, zāle ātrāk ataug un labāk tiek noēnota augsnes virskārta. Savukārt mitrākās sezonās, kad zāles ir daudz, appļaušanu var veikt arī zemāk (6–7 cm).

Pļaušanas augstums un intensitāte

Pētījumi rāda, ka zālāju noturība pret vasaras sausumu ir ļoti atkarīga no apsaimniekošanas intensitātes, sugu sastāva un zināmā mērā arī no sugu daudzveidības. Bieža pļaušana samazina zālāju izturību pret sausumu. Savukārt sugu daudzveidība parasti pozitīvi ietekmē zelmeņa sausumizturību.

Atšķirīgām sugām vēlamais pļaušanas augstums ir atšķirīgs. Stiebrzālēm un āboliņiem pļaušanu ieteicams veikt 5–7 cm augstumā, savukārt lucernu un galegu vēlams pļaut nedaudz augstāk – 8–10 cm vasaras sezonā un 10–12 cm rudenī. Pārāk zema (zem 5 cm) pļaušana/noganīšana novājina augu sakņu sistēmu un iznīcina lielu daļu no ataugšanas pumpuriem. Tādējādi samazinās ataugšanas intensitāte, izzūd vērtīgie zālaugi un ieviešas mazvērtīgie augi. Pļaušanas augstumu var nedaudz palielināt vai samazināt, ņemot vērā konkrētos apstākļus, pirmām kārtām – nokrišņu daudzumu un gaisa temperatūru. Karstā, sausā laikā pļaušanas augstumu palielina, tas mazina zālaugiem radīto stresu un pasargā saknes no pārkaršanas.

Pļaušanas laiks

Tas būtiski ietekmē zelmeņa ataugšanu un atālos iegūtās ražas apjomu. Pētījumos konstatēts, ka, pļaujot vai noganot zālaugus cerošanas fāzē, atālos iegūtā raža var veidot 80–400% no pirmā pļāvuma ražas atkarībā no sugu sastāva, mēslojuma, mitruma nodrošinājuma, zelmeņa vecuma utt.

Pļaujot zālaugus skarošanas/vārpošanas fāzē, kā tas tiek rekomendēts kvalitatīvas lopbarības sagatavošanai pļaujamajos zelmeņos, atālos iegūtā raža veido 30–120% no pirmā pļāvuma ražas. Savukārt, ja pļaušanu veic pilnas ziedēšanas laikā, tad atālu raža svārstās 15–70% robežās. Sēklu nogatavošanās fāzē pļautajiem zelmeņiem atāli praktiski neveidojas. Šeit jāatceras, ka, variējot ar pļaušanas laikiem un attiecīgi atālu pļāvumu skaitu, galvenokārt tiek ietekmēta lopbarības kvalitāte, mazāk – kopējās ražas apjoms. Iespējams, vienā vai divos pļāvumos var iegūt līdzvērtīgu vai pat lielāku sausnas daudzumu nekā trīs pļāvumos, bet lopbarības kvalitāte šajā gadījumā būs būtiski zemāka. Tāpēc skaidri jāsaprot, kādām vajadzībām un kādas kvalitātes lopbarību vēlas saražot.

Mēslošana

Augu barības vielu nodrošinājumam ir izšķirīga nozīme gan zelmeņa ražības, gan ilgmūžības nodrošināšanā. Sabalansēts NPK mēslojums nodrošina ne tikai labu zelmeņa botānisko sastāvu, augstu ražu un kvalitāti, bet arī pakāpenisku augsnes auglības uzlabošanos. Jāatceras, ka labi paēdis augs ir daudz noturīgāks dažādos stresa apstākļos.

Plānojot mēslošanu, der atcerēties, ka, neraugoties uz zālaugu izdaudzināto pieticību, ar katru tonnu sausnas ražas stiebrzāļu–tauriņziežu maisījums no augsnes iznes orientējoši 20 kg N; 5 kg P2O5 un 23 kg K2O. Noteikti ir jāizvērtē augsnē pieejamo barības elementu krājumi un mēslošana jāplāno, balstoties uz to. Bet jāatceras, ka mēslojam augus, tāpēc ilgtspējīgas saimniekošanas sistēmā ir jānodrošina tāds mēslojuma līmenis, lai nepazeminātos augsnes auglība ilgtermiņā. Ļoti vēlams vismaz periodiski izmantot organisko mēslojumu, jo intensīvas saimniekošanas apstākļos visa zālaugu virszemes biomasa tiek aizgādāta projām no lauka. Atšķirībā no graudaugu vai rapšu sējumiem, kur salmu raža lielākoties paliek uz lauka, zālaugu platībās tā nenotiek. Tāpēc nemēslotās zālaugu platības kļūst mazražīgas un zaudē labā priekšauga statusu prasīgākiem kultūraugiem.

Pirmo papildmēslošanu augošam zelmenim ieteicams veikt agri pavasarī tūlīt pēc veģetācijas atjaunošanās. Tas ļauj maksimāli efektīvi izmantot mēslojumu kopā ar augsnē uzkrātajām mitruma rezervēm un pirmajā pļāvumā iegūt augstu sausnas ražu. Slāpekļa mēslojums palielina arī proteīna daudzumu. Augstražīgs pirmais pļāvums ļaus nedaudz atspringt turpmākās sezonas gaitā, sevišķi sausas vasaras gadījumā. Nav jāuztraucas, ka, intensīvi pļaujot 3–4 reizes sezonā, veidosies zāles pārprodukcija. 

Kā jau tika minēts iepriekš, intensīva pļaušana vairāk ietekmē ražas kvalitāti. Ražas apjomu normālā sezonā var diezgan veiksmīgi regulēt ar papildmēslojumu, kas ievērojami veicina zālaugu cerošanu un ataugšanas intensitāti. Mēslošanu veic apmēram nedēļu pēc pļaušanas, kad augi ir attapušies no stresa, atsāk ataugšanu un ir spējīgi izmantot doto mēslojumu. Sausuma apstākļos mēslošana var izrādīties mazefektīva.

Slāpekļa mēslojumu uzmanīgi lieto platībās ar augstu tauriņziežu (>40%) īpatsvaru, jo augstu devu lietošana nav lietderīga un var pazemināt tauriņziežu konkurētspēju. Slāpekli nelieto vasaras beigās pēc pēdējā pļāvuma, jo augiem jāpaspēj sagatavoties ziemošanai. Savukārt fosfora un kālija mēslojumu gan ieteicams izkliedēt jau vasaras beigās vai rudenī. Tas ļaus augiem labāk pārziemot un uzsākt straujāku ataugšanu pavasarī.

Sausuma apstākļos īpaši kritiska situācija veidojas nabadzīgās, nemēslotās augsnēs, kur augi praktiski neataug. Mēslotie zelmeņi veido daudz apjomīgāku, dziļāku sakņu sistēmu, augi ir veselīgāki un izturīgāki. Sevišķa nozīme stresa, tostarp sausuma, apstākļos ir kālijam. Tas palielina augu sausumizturību – augu šūnas labāk saista ūdeni, samazinās iztvaikošanas intensitāte, palielinās ogļhidrātu daudzums un tiek nodrošināta šūnu turgora uzturēšana.

Sausums ir īpašs izaicinājums bioloģiskajām saimniecībām, kur viss jādara daudz tālredzīgāk un precīzāk. Šeit nav iespējams panākt ātru rezultātu, lietojot minerālmēslus, tāpēc par augsnes auglības nodrošināšanu jādomā vairākus gadus uz priekšu, gan plānojot augsekas, gan precīzi lietojot organisko mēslojumu, paredzot zaļmēslojuma iestrādi utt.

Ja zelmenis dažādu apstākļu dēļ ir izretinājies un tajā ir savairojušies mazvērtīgie augi, labākais risinājums ir pārsēšana. Ja to vēl neplāno darīt, tad, lai aizkavētu zelmeņa tālāku pasliktināšanos, ir veicami uzlabošanas pasākumi. Visdrošākais zelmeņa atjaunošanas paņēmiens ir pastiprināta mēslošana, nodrošinot sabalansētu mēslojumu. Ļoti vēlama ir organiskā mēslojuma lietošana, jo organiskais mēslojums satur ne tikai augu barības pamatelementus – slāpekli, fosforu un kāliju –, bet arī dažādus mikroelementus un mikroorganismus.

Kaļķošana

Ļoti svarīgi nodrošināt atbilstošu augsnes reakciju. Pārlieku skābās augsnēs samazinās zelmeņu ražība un tiek izslēgta atsevišķu sugu, piemēram, lucernas audzēšana. Ņemot vērā šīs sugas priekšrocības, sevišķi augsto sausumizturību, ir vērts ieguldīt augsnes kaļķošanā. Ne visas platības iespējams uzlabot tādā mērā, lai tur izvietotu ražīgus lucernas zelmeņus, bet regulāra kaļķošana var sniegt cerēto rezultātu vietās, kur augsnes skābums ir uz robežas un dziļāk augsnē ir sastopami karbonāti. Izmēģinājumos pierādījies, ka augsnes reakcija un sabalansēts mēslojums pozitīvi ietekmē zelmeņa botānisko sastāvu, nodrošina vērtīgo sugu saglabāšanos.

Sējas termiņi

Jāatceras, ka zālaugus var sēt no agra pavasara līdz vasaras vidum – tauriņziežus līdz jūlija beigām, stiebrzāles līdz augusta beigām. Sausuma periodi vasaras sākumā liek pārvērtēt optimālākos sējas termiņus. Tādā sezonā kā šī noteikti jāizmanto tā sauktie vēlie sējas termiņi. Sēj ar aprēķinu, lai augi sējas gadā paspēj iesakņoties, sacerot, tad nākamajā gadā varēs ievākt pilnvērtīgu ražu jau pirmajā pļāvumā.

Zālaugu sējai augsne jāsagatavo īpaši rūpīgi. Ir jānodrošina stabila sēklu gultne, lai sīkā zālaugu sēkliņa pārlieku irdenā augsnē neiekristu par dziļu. Tāpēc augsni pirms un pēc sējas ir jāpieveļ, sevišķi svarīgi tas ir sausuma apstākļos. Augsnes pievelšana uzlabo sēklas kontaktu ar augsni un nodrošina straujāku un vienmērīgāku dīgšanu.

Zelmeņa atjaunošana un piesēja

Atāla ražas līmeni un ataugšanas spējas stipri ietekmē zelmeņa vecums un sezona. Jaunais zelmenis ataug labāk nekā vecais. Tādēļ ieteicams regulāri atjaunot noteiktu platību – 20–30% gadā. Tas garantēs labāku nodrošinājumu ar zāles lopbarību vasaras otrajā pusē, kad ataugšanas intensitāte samazinās.

Platības, kuras ir grūtāk apstrādājamas un dažādu iemeslu pēc netiek plānota to pāraršana, var piesēt. Ļoti veiksmīgi šādā veidā var palielināt tauriņziežu īpatsvaru, tikai to gan vēlams darīt agri pavasarī, kamēr augsnē ir mitruma rezerves un augošais zelmenis vēl nav sakuplojis. Piesēju nevar uzskatīt par regulāras zelmeņa kopšanas paņēmienu, jo pareizi mēslotās un izmantotās platībās zālaugu zelmenis veidojas pietiekami blīvs.

Kvalitatīvs sēklas materiāls

Un visbeidzot – ļoti svarīga ir atbilstošu sugu un šķirņu izvēle, kā arī kvalitatīva sēklas materiāla iegāde! Ilggadīgie pētījumi un pieredze rāda, ka Latvijā selekcionētās šķirnes ir noturīgākas gan ziemošanas laikā, gan arī vasarā stresa apstākļos. 

Nav vērts riskēt un nedaudz zemākas cenas dēļ iegādāties nezināmu sēklas materiālu no mazpazīstama piegādātāja. Nu jau esam pietiekami zinoši, lai saprastu, ka kvalitatīva prece nemēdz būt lēta, bet kvalitātei ir izšķirīga nozīme, sevišķi, ja ieguldām ne mazums pūļu daudzgadīga sējuma ierīkošanā, no kura ražu plānojam vākt vairākus gadus pēc kārtas.

Nav divu vienādu sezonu, neviens nevar skaidri prognozēt, kas notiks nākamajā gadā, kurš būs labākais zālaugu sējas laiks. Ir jāsadala riski, jāmācās būt elastīgiem un jānodrošinās ar zināmām rezervēm. Scenāriji atšķiras, bet tendence – paaugstinātas gaisa temperatūras un samazināts nokrišņu daudzums vasaras mēnešos – iezīmējas samērā skaidri.