Jaunais zemnieks Valters Zelčs: Izpratnei par nozari vajadzīgs dialogs

Apvienības par ilgtspējīgu lauksaimniecību un lauku vidi mājaslapā teikts, ka izpratne par lauksaimniecību sākas ar dialogu. Lauksaimnieku un sabiedrības dialogu. Ar sabiedrības informēšanu un izglītošanu. Apvienība ir radīta, lai parādītu, ka zemnieki saimnieko ilgtspējīgi – atbildīgi pret zemi, sabiedrību un apkārtējo vidi.

"Lauksaimniecība nav novecojusi nozare, bet gan nozare, kas spēj radīt pozitīvas izmaiņas gan mūsu pašu, gan nākotnes paaudžu dzīvē. Esam gatavi parādīt, ka lauksaimniecība ir nākotnes nozare," tā apvienības apņemšanās skaidrota mājaslapā. Kādi tad ir šīs apvienības uzdevumi ilgtermiņā un lauksaimniecības ilgtspējas veicināšanā – par to saruna ar Valteru Zelču, Apvienības par ilgtspējīgu lauksaimniecību un lauku vidi valdes priekšsēdētāju.

Ar kādu mērķi tika izveidota Apvienība par ilgtspējīgu lauksaimniecību un lauku vidi? Kādi ir tās uzdevumi?

Pirmie aizmetņi šādas apvienības veidošanai parādījās 2019. gadā, kad lauksaimnieki īpaši nonāca tādā kā pabērna lomā un viņus nosacīti sita katrs, kam sagribējās. Tajā laikā arī uzradās saukļi: Neapēd zemeslodi!, Lopkopība nogalina planētu! Dzīve lauku tuvumā ir lēna nāve! u. tml. Situācija bija uzkarsusi tiktāl, ka lauksaimnieki sāka pašorganizēties, veidot dažādas kustības lauksaimnieku aizstāvībai.

Pēc Zemnieku saeimas iniciatīvas uzrunājām kooperatīvus, lauksaimniecības uzņēmumus, lai noskaidrotu, vai arī viņiem šķiet, ka kaut kas nav labi. Jā, neesot labi! Tā sapratām, ka kaut kas jādara, lai situāciju mainītu. Lai noskaidrotu, kāda patiesībā šī situācija ir, lūdzām SKDS veikt sabiedrības aptauju par jautājumiem, kas saistīti ar lauksaimniecību. Gribējām, lai šī aptauja ir iespējami plaša un precīza. Tika aptaujāti vairāk nekā 2000 respondentu viņu dzīvesvietās. Jautājumi bija dažādi, tostarp: vai uzskatāt, ka lopkopība nogalina planētu; vai atbalstāt augu aizsardzības līdzekļu jeb pesticīdu lietošanu; vai patīk rapši lauku teritorijā; vai laukiem ir svarīgas investīcijas inovācijās utt. Tādējādi ieguvām priekšstatu par sabiedrības viedokli, kas nebūt neizrādījās tik negatīvs, kā mums pašiem savā burbulī šķita. Respektīvi – sabiedrības attieksme pret lauksaimniekiem nav nemaz tik slikta. Taču, zinot vides organizāciju aktivitātes un paredzot, ka to spiediens tikai pieņemsies spēkā, jo daudzas zaļo organizāciju kampaņas bija ļoti tendenciozas un lauksaimniekus nomelnojošas, sapratām, ka arī pašiem lauksaimniekiem jākļūst aktīvākiem, jo esam bijuši pārāk pasīvi, lai par sevi runātu un skaidrotu sabiedrībai, ko un kādēļ darām.

Tā radās doma par tādas apvienības izveidošanu, kas ilgstoši, pastāvīgi runātu un informētu sabiedrību par lauksaimniecības nozari un tajā notiekošo.

Ko uzrādīja SKDS veiktā aptauja, lai secinātu, ka sabiedrības attieksme pret nozari nav nemaz tik slikta?

Pirmām kārtām – teju 90% respondentu atzina, ka lauksaimniecības nozare ir svarīga valsts ekonomikai. Tas ir būtiski. Taču aptuveni puse aptaujāto negatīvi vērtēja pesticīdu lietošanu augu aizsardzībā, arī viedoklis par rapsi un Latvijas zaļumu bija sašķobījies. Tas mums iezīmēja virzienus, kuros darboties, lai informētu un izglītotu sabiedrību par šīm tēmām – kas tad īsti ir augu aizsardzības līdzekļi (AAL), kādēļ un kā tie tiek lietoti; tāpat – kādēļ un kā tiek audzēti rapši, ka iebrist ziedošā rapšu laukā nav kaitīgi utt. Drošības labad rapšu ziedēšanās laikā lauka malās uzstādījām speciālus fotorāmjus, kur cilvēki varēja bildēties uz ziedoša rapšu lauka fona bez bažām.

Sniedzot sabiedrībai vairāk skaidrojošas informācijas, redzam arī rezultātu – veidojas sapratne, un katra nākamā aptauja liecina, ka negatīvā attieksme gan pret AAL, gan lauksaimniecības dzīvnieku fermām un citām ar lauku darbiem saistītām lietām aizvien sarūk.

Priecē, ka arī paši lauksaimnieki sāk aktīvāk darboties sociālajos tīklos, kur stāsta par sevi, savu saimniecību, kultūraugiem, dzīvniekiem, ko audzē, par savām saimniekošanas metodēm un tehnoloģijām, to ietekmi uz vidi u. c.

Apvienības mērķis nav sabiedrību maldināt, stāstot, ka laukos viss ir perfekti, rožaini un nekļūdīgi, bet gan objektīvas informācijas sniegšana un sabiedrības izglītošana. Lai mazāk paliktu vietas dezinformācijai.

Apvienības nosaukumā ir modīgais vārds – ilgtspēja. Kas tad tā īsti ir?

Apvienību juridiski noformējām 2020. gadā, un tobrīd ilgtspēja tiešām bija modīgs vārds, ko iekļāvām arī apvienības nosaukumā. Nezinu, vai šim vārdam ir kāda visaptveroša definīcija, taču uzskatu, ka ilgtspēja ir tad, ja nevienam no trim galvenajiem aspektiem – vides, sabiedrības un ekonomikas – netiek nodarīts kāds būtisks kaitējums. Tāds, kura dēļ pēc gadiem desmit vai vairāk kāds no minētajiem aspektiem varētu tikt sagrauts. Tāpēc gribu uzsvērt vārdu – būtisks, jo lauksaimniecība neatkarīgi no tā, vai ir konvencionāla vai bioloģiska, tik un tā iejaucas dabiskajos procesos. Manā izpratnē ilgtspēja ir tad, ja ar to, ko darām šodien, varam panākt, ka gan vide, gan sabiedrība, gan ekonomika, būtiski nepasliktinoties, var pastāvēt arī nākamos 20–50 gadus.

Vides organizācijas noteikti uzsvērtu, ka bez zaļā aspekta nekāda ilgtspēja nav iespējama un arī uz nebūtisko kaitējumu noteikti raugās citādi...

Pieņemu, ka vides organizācijām nekad nekas nebūs pietiekami labs un pietiekami ilgtspējīgs, un, lai to pierādītu, tās darbojas ļoti veiksmīgi. Spiediens no viņu puses tiek uzturēts diezgan konstanti, un, nesabiezinot krāsas, tām būtu grūtāk virzīties uz savu mērķi. Taču esmu pārliecināts, ka situācija nav tik tumša un bezcerīga, kā vides organizācijas to mālē. Piekrītu, ka mums ir vajadzīgas gan bioloģiski vērtīgās pļavas, gan ainavu elementi, gan jārūpējas par augsnes veselību, tās nenoplicināšanu, citādi pēc gadiem 30 tiešām vairs nevarēsim iegūt normālas ražas. Lauksaimnieki paši ir ieinteresēti vides aspekta noturēšanā. Un viņus šajos centienos vajadzētu atbalstīt.

Dzirdēts ierosinājums, ka daļu finansējuma, ko vides organizācijas izmanto savām kampaņām, būtu lietderīgāk novirzīt lauksaimniekiem minētā vides aspekta noturēšanai.

Nebūtu slikti. Taču gribu arī piebilst, ka zināmā mērā arī šim vides organizāciju spiedienam ir savs pozitīvais efekts. Angļu valodā ir tāds teiciens – win–win. Tas nozīmē, ka uzvarētāji var būt abās pusēs. Rosinot vairāk domāt par augsnes veselību, mazāku iejaukšanos tās dabiskajos procesos, ir panākts, ka šobrīd aizvien vairāk tiek izmantota augsnes minimālā apstrāde, tiešā sēja, precīzās tehnoloģijas, kas nodrošina gan AAL, gan minerālmēslojuma precīzu iestrādi, neveidojot pārklājumus un nesmidzinot tur, kur tas nav nepieciešams, vienlaikus samazinot arī emisijas. Tāpēc uzskatu, ka šis win–win ir iespējams, bet abām pusēm ir jāmāk sadarboties, nevis palikt katram savā ierakumu pusē. Ar skaudību skatos, kā dāņu, zviedru lauksaimnieki prot sadarboties ar savām vides organizācijām, sanākot kopā un veidojot kopīgas stratēģijas. Viņi arī saprot, līdz kurai līnijai lauksaimnieku un vides organizācijas var spiest viena otru. Viņi prot nobalansēt uz šīs līnijas, neraugoties uz to, ka Dānijā lauksaimniecība ir nesalīdzināmi intensīvāka nekā Latvijā.

Esam savulaik mēģinājuši runāt ar vides organizācijām, meklējot kopsaucēju un aicinot slēgt kopīgu memorandu, piemēram, par to, kā tad rapšu ziedēšanas laikā lauki būtu jāsmidzina. Centāmies būt ļoti diplomātiski, apņemoties ievērot aizliegumu smidzināt laikā no pieciem rītā līdz desmitiem vakarā, pirms smidzināšanas brīdināt bišu dravu īpašniekus, aicināt lauksaimniekus rapšu pilnziedā dienas laikā nesmidzināt fungicīdu pat tad, ja tas atļauts utt. Vides organizācijām lūdzām vien nodrošināt, lai pie bišu stropiem būtu izvietoti to īpašnieku tālruņu numuri, lai var sazināties, un pastiprināti sekot līdzi saimju veselībai – pārbaudīt, vai bitēm jau nav kāda kaite, lai to nevarētu norakstīt uz smidzināšanu. Elektroniskā sarakste un saskaņošana ilga vairākas nedēļas, cita starpā vides organizācijas arī prasīja iekļaut punktu, ka mūsu apvienībai jāizdara spiediens uz Zemkopības ministriju un VAAD, lai panāktu stingrākas lauksaimnieku kontroles. Teicu, ka nenodarbojamies ar politiku, ka mūsu uzdevums ir informēt sabiedrību, nevis izdarīt spiedienu uz citām organizācijām vai valsts dienestiem. Tas ir citu organizāciju kompetencē. Pēc mēneša, kad šajos centienos bija ieguldīts daudz darba un laika, Delfos izlasīju rakstu, kura virsraksts vēstīja – vides organizācijas nekādu memorandu ar pesticīdu lietotājiem neparakstīs! Duncis mugurā! Sapratu, ka mums līdz dāņu vai zviedru līmenim vēl stipri jāaug.

Grūti iedomāties, kā var kaut ko panākt, ja iesaistītās puses savstarpēji nesadarbojas, bet paliek teju antagonistiskās pozīcijās.

Tāpēc jau minēju to dāņu un zviedru piemēru. Skaidrs, ka uz sadarbību ir jātiecas, lai gan pats, protams, esmu lauksaimnieku pusē. Pēc minētās mūsu apvienības iniciatīvas par iespēju rast kopsaucēju starp biškopjiem un rapšu audzētājiem, kas patiešām tika gluži vai baltiem cimdiem gatavota, man radies priekšstats, ka ir vides organizācijas, kuru patiesā vēlme nav risināt problēmu, bet gan konstanti uzturēt zināmu haosu, sarunājoties ultimatīvā formā. Vai arī daļa zaļo kampaņu ir apmaksātas kā politisks pasūtījums. Es tiešām līdz galam nespēju saprast, kāds ir dažu vides organizāciju darbības patiesais mērķis un interese.

Protams, arī lauksaimnieki mēdz iestāties kādā pozā, taču skaidrs, ka šīs pozas nekur neved un neko nerisina. Katrs paliek pie sava – saviem argumentiem, savas statistikas un saviem secinājumiem.

Runājot par sabiedrības attieksmi – lai cik dedzīgi tā atbalstītu zaļo virzienu, veikalos drūzma pie bioloģiskās vai ekopārtikas plauktiem nav manīta...

Te tā pretruna diezgan tiešā veidā arī izpaužas – gribam būt zaļi, taču negribam par to maksāt. Idejiski varam atbalstīt visu ko, bet praktiski izvēlamies ko citu. Protams, te jāņem vērā arī cilvēku rocība, jo ekoprodukti ir ievērojami dārgāki.

Savulaik Eirobarometra veiktajā aptaujā bija redzams, ka Latvijā zaļo kursu atbalsta vairāk nekā 50% respondentu, kas ir gana liels skaits. Tālāk bija jāizvēlas trīs galvenie kritēriji, kas nosaka pārtikas izvēli veikalā. Latvijā tātad primārā bija cena, pēc tam kvalitāte un garšas īpašības. Klimata pēda kā kritērijs palika kādā 13. vietā. Bet vienlaikus esam zaļā kursa atbalstītāji...

Klimatu diezin vai varam īpaši ietekmēt vai mainīt. Daudzi saprot, ka šī iedomība jāmet malā. Tā vietā jādomā, kā tam pielāgoties un stāties pretī krasākajām izpausmēm – stipriem nokrišņiem, lielam sausumam. Varbūt būtu lietderīgi centralizēti risināt, piemēram, meliorācijas un apūdeņošanas jautājumus, daļu subsīdiju novirzot tieši šiem mērķiem?

Mums patīk skriet līdzi Eiropai, dažkārt pat pa priekšu, un klimats ir milzīgs ES topiks. Kopumā varētu būt, ka cīņai ar klimata pārmaiņām jau iztērēts triljoniem eiro. Varbūt kādās uzskaites formulās redzams, ka SEG emisijas ir mazinājušās, taču globāli nekādu izmaiņu nav. Klimats kļūst siltāks, tas nes līdzi zināmas pārmaiņas, un tas ir fakts, ar ko jārēķinās. Ja minētie triljoni kaut daļēji tiktu ieguldīti, lai pielāgotos šīm pārmaiņām, visticamāk, mēs dzīvotu labāk nekā šobrīd. Man prieks, ka arī mūsu parlamentā sāk to saprast un domāt šajā virzienā. Tāpēc pilnīgi piekrītu, ka tai vietā, lai spriestu par to, art vai neart, turēt govis vai ne, labāk tiešām ieguldīt naudu laistīšanas iekārtās vai sakārtot meliorāciju.

Vai lauksaimnieki būtu gatavi daļu savu subsīdiju novirzīt šādiem centralizētiem risinājumiem?

Grūti teikt. Vienmēr būs tādi, kas tam nepiekritīs, īpaši, ja pašiem nav aktuālas meliorācijas sistēmas vai laistīšana. Pretspiediens būs vienmēr. Tomēr domāju, ka lielākā daļa lauksaimnieku atbalstītu šādu centralizētu pieeju ar nosacījumu, ja varētu uzticēties, ka darbi tiks veikti kvalitatīvi, godprātīgi un tikpat efektīvi, kā to katrs pats veiktu savā saimniecībā vai uzņēmumā. Diemžēl pieredze liek šaubīties, ka valsts iestādes centralizēti to varētu izdarīt. Cita lieta būtu, ja projektveidā finansējumu piešķirtu tiem, kuri to vēlas, un ļautu darbus veikt pašiem – iepriekš tādi pasākumi ir bijuši, un atsaucība bija liela.

Skumji, ka esam tik šaubīgi, aizdomīgi un neuzticami un ka šī neuzticēšanās lielā mērā tiek vērsta tieši pret valsti. Tas arī nozares ietvaros traucē sadarbībai, un arī ar kooperēšanos mums iet kā pa celmiem.

Kooperācijā tiešām esam izgājusi cauri dažādām pieredzēm, un ne vienmēr esam no tām mācījušies. Taču, ienākot jaunākai paaudzei, situācija kopumā kļūst labāka. Lai gan attiecībā uz kooperēšanos arī jaunajiem zemniekiem ir katram savi aprēķini. Vieni līdz centa desmitdaļai izrēķinās, vai būšana vienā vai otrā kooperatīvā viņam būs izdevīga vai ne, taču 

lielākā jaunās paaudzes lauksaimnieku daļa tomēr saprot ne tikai to naudas summu, kas konkrētā brīdī ienāk viņa saimniecībā, bet arī plašāku sadarbošanās ideju un labumu ilgtermiņā.

Problēma, manuprāt, ir arī mums raksturīgajā maza apjoma vai mēroga domāšanā, kas dažkārt nepārkāpj saimniecības vai pagasta robežas un kas joprojām liek uzskatīt, ka katrā ciemā vajadzīgs, piemēram, savs piena kombināts. 

Mūsdienu ekonomika šādu ciema romantiku vairs nenes. Efektivitāte parādās, ja visā valstī strādā viens vai divi jaudīgi pārstrādes uzņēmumi, kas ar saviem ražošanas apjomiem var nodrošināt daudz mazāku pašizmaksu uz katru saražoto vienību. 

Tad arī varam spraukties kaimiņvalstu un citos tirgos ar savu sviestu, sieru, jo būtu konkurētspējīgi.

Poblēmas ar efektivitāti ir visās nozarēs, bet izteikti tas parādās piena pārstrādes un lopkopju attiecībās – ja ir ļoti zema piena cena, tad pārstrāde gavilē par lētu izejvielu, sajūtot peļņas smaržu, taču lopkopis teju mirst nost. Savukārt, ja cena ir 40 centu par litru un vairāk, pārstrāde to nespēj pavilkt un prasa valstij kompensācijas. Tādējādi jāsecina, ka gan piena ražotājs, gan pārstrādātājs spēj noturēties virs ūdens vien tad, ja gan vieniem, gan otriem ir vienlīdz slikti – vieni kaut kā spēj savilkt galus kopā un arī otri var kaut kā funkcionēt. Taču pie šāda modeļa attīstīties nevar neviens, un dažiem arī nav vēlmes to darīt. Tāpēc valstij būtu jāpieņem politisks lēmums – nevis maksāt nemitīgi kompensācijas, bet neefektīvākajiem un neperspektīvākajiem pārstrādes uzņēmumiem un, iespējams, arī saimniecībām ļaut aiziet no tirgus. Nav gadu no gada jāatbalsta kombināts, kura ražošanas līnijas aizvien ir noslogotas tikai par 50%, kas liecina, ka nekādi soļi efektivitātes virzienā nav sperti, un varbūt nav arī par katru cenu jāatbalsta katrs, kam ir viena govs un burkānu vaga. Ir jāspēj identificēt tos, kam ir attīstības potenciāls un vēlme attīstīties kā ražotājam, un atdalīt tos, kuri grib vienkārši dzīvoties laukos vai pavadīt tur mierīgi vecumdienas. Manuprāt, visiem būtu labi, ja šo aspektu uz nākamo plānošanas periodu varētu atrisināt.

Te būtu vietā mūžsenais jautājums par lauksaimniecības nozares attīstības stratēģiju – ir mums tāda vai nav?

Jā, šis jautājums aizvien ir aktuāls. Protams, ar formāliem dokumentiem un stratēģijām ir pilni plaukti, tie ilgstoši dažādos līmeņos saskaņoti un apstiprināti. Parasti tur ir vispārīgas frāzes – jāveicina iekļaujoša, ilgtspējīga, finansiāli atbildīga, diversificēta un vidiski pamatota nozares attīstība. Tas ir drīzāk lozungs, nevis stratēģija. Tāda diemžēl neparādās arī mūsu valsts nacionālās attīstības plānā. Atceros, vienreiz gan parādījās tāds vienojošs nozares mērķis – sasniegt divus miljonus hektāru lauksaimniecībā izmantojamās zemes (LIZ). Uz to lauksaimnieki arī gāja, aktīvi apgūstot aizaugušās zemes, plēšot ārā krūmus un vācot akmeņus. Sākotnēji divi miljoni hektāru likās teju nesasniedzams mērķis, taču šobrīd tas ir gandrīz īstenots. Tāpēc tāda stratēģija, kas rāda reālu, praktiski sasniedzamu mērķi, skaidru virzienu, kurā doties, ir vajadzīga. Pēc tam tad jāsaprot, ar kādām metodēm un kādiem atbalsta instrumentiem šo mērķi varam sasniegt. Mums daudz kas notiek pašplūsmā, ir atbalsts dažādām aktivitātēm, ko katrs pēc savām vēlmēm var izvēlēties vai neizvēlēties, bet ko tad īsti valstiskā līmenī gribam un varam attīstīt, sasniegt – tāda mērķa nav. Taču priecē, ka šobrīd ministrijā jau sāk saprast, ka stratēģija ir vajadzīga, turklāt katrai nozarei. Un pie tā jau sāk strādāt.

Ir kopējās ES stratēģijas, kas dalībvalstīm paģēr sasniegt, piemēram, 25% bioloģiski apstrādātas LIZ, ir bioloģiskās daudzveidības stratēģija, ir agroķīmijas lietošanas samazināšanas mērķi u. c. Vai pēc jaunā Eiroparlamenta (EP) ievēlēšanas šajās stratēģijās kaut kas ir mainījies?

Visas šīs stratēģijas ir saistītas ar zaļo kursu, un zaļais kurss nav tāda stratēģija, ko reiz pieņēma un tagad atcels. Tā ir apaudzēta ar neskaitāmām regulām un vadlīnijām, tostarp tika pieņemts arī Dabas atjaunošanas likums, kas būs jāpilda. Protams, pirms EP vēlēšanām notikušie zemnieku protesti vismaz vārdos ES līmeņa politiķiem lika kaut ko teikt par iespējamām atkāpēm no zaļā kursa. Dažas atkāpes tā arī palikušas tikai vārdos, pagaidām uz nezināmu laiku plauktā ielikta arī regula attiecībā uz AAL lietojuma samazinājumu visām dalībvalstīm par 50%. Sākotnēji formula bija izveidota tā, ka Latvijai faktiski būtu jāmazina AAL lietojums par 96%, bet Igaunijai – par 104%! Absurds! Redakcijas šai regulai bijušas vairākas, bet saskaņā ar pēdējo Latvijai AAL būtu jālieto par apmēram 30% mazāk. Nezinu, kas ar šo regulu notiks, kad to atkal izņems no plaukta... Tāpat pastāv iespēja, ka varētu mīkstināt Atmežošanas regulu.

Lai arī šobrīd zaļais kurss mazliet pieklusis, lielākā daļa likumu un regulu, kas jau ir pieņemtas, tik un tā būs jāpilda. Tās, kas ir vissāpīgākās, varbūt mazliet pagrozīs, tās, kas iecerētas, bet nostopētas, kaut kad varbūt izņems no plauktiem, bet kopumā nesagaidu nekādas dižas izmaiņas.

Ja kaimiņos nav kara un nav jādomā par nopietnām eksistenciālām lietām, tad, protams, var domāt arī par zaļo kursu un citiem cēliem pasākumiem. Skaidrs, ka uz mūžīgiem laikiem šis kurss nepazudīs. Politika ir cikliska.

Ja runājam par kara laika ekonomiku, tad, iespējams, valsts aizsardzības vajadzībām kaut kas tiks novirzīts arī no lauksaimniekiem paredzētā atbalsta.

Iespējams. Pašlaik, runājot par nākamo ES daudzgadu budžetu, pavīdējusi doma par tā saukto vienotā fonda pieeju, kas gluži labi patīk daudzu dalībvalstu valdībām, tostarp mūsējai – vairs Eiropas līmenī nenoteikt ES budžetu tieši lauksaimniecībai, no kura konkrēta summa būtu Latvijai, Lietuvai un citām valstīm, bet piešķirt tik un tik miljardu eiro katrai valstij uz septiņiem gadiem. Katra valsts tad lai pati sadala, kā un kam to tērēt – cik lauksaimniecībai, cik aizsardzībai, cik kohēzijai, cik Rail Baltica utt. Tas būtu visai bīstams risinājums, jo daudzām jomām un nozarēm varētu nākties būtiski piekāpties Rail Baltica vai airBaltic vajadzību priekšā. To nevajadzētu pieļaut, un jau tagad daudzu dalībvalstu lauksaimnieki ir gatavi doties protestos, ja šāds lēmums tiešām tiks pieņemts. No vienas puses, protams, var uzskatīt, ka katra valsts pati labāk zina, kam un cik līdzekļu vajag, bet no otras puses – ja nav kopējas Eiropas politikas, tad katrs attīstīsies savā tempā, tā vairs nebūs Eiropas kopējā politika. Spilgts piemērs ir Atveseļošanas noturības mehānisms, kam Latvijā atvēlēti nepilni divi miljardi eiro. Nauda jāizmanto līdz nākamā gada beigām, bet Latvijā vairāk nekā 50% naudas apgūšanai nav pat MK noteikumi sarakstīti. Ja esam tik nespējīgi, tad tomēr labāk, ja ir zināms diktāts no ES puses, kam pretī jau ir regula, kā nauda jāsadala.

Te atkal rodas gluži retorisks jautājums – kāpēc tādi esam? Turklāt – ilgtermiņā?

Manuprāt, tas lielākoties skaidrojams ar bailēm vai nevēlēšanos uzņemties politisko atbildību un pieņemt drosmīgākus lēmumus. Aizvien prātā tiek paturēti partiju reitingi un tamlīdzīgi. Piemērs ar aktīvā lauksaimnieka definīciju. Statistikā aizvien parādās, ka atbalstam piesakās ap 60 tūkstošu lauksaimnieku. Nu, nav mums tik daudz lauksaimnieku! Mazakcīzes degvielai piesakās apmēram 20 tūkstoši. Pieņemsim, ka ir arī tādi zemnieki, kas akcīzes atlaidi neizmanto, bet pat tad nav Latvijā vairāk kā 30 tūkstošu lauksamnieku, kas vismaz kaut ko ražo. Kas tad ir tie pārējie 30 tūkstoši? Pārsvarā pilsētnieki, kuriem laukos pieder kāds gabaliņš zemes, ko lielākajā daļā gadījumu ļauj kādam zemniekam apstrādāt, bet zemes īpašnieks piesakās platībmaksājumam. Jau ministra Gerharda laikā rosinājām izveidot aktīvā lauksaimnieka definīciju, no kuras varētu izslēgt visus pseidolauksaimniekus un shēmotājus. Tādējādi ietaupītu miljoniem eiro, ko varētu novirzīt ražojošajām saimniecībām, tostarp arī mazajām, kas kaut ko ražo. Šis ierosinājums atdūrās pret to, ka statistiski izskatītos, ka viens politiķis jeb ministrs ir faktiski likvidējis pusi lauksaimnieku! Kā tad tā – bija 60 tūkstoši, bet nu palikuši tikai 30! Nē, nē, tas slikti ietekmēs reitingus! Taču esmu pārliecināts, ja kāds no nozares ministriem beidzot sakārtotu šo shēmotāju jautājumu, pat tad, ja viņš saņemtu sitienus no aizvainotās sabiedrības daļas, viņa reitingi tikai celtos. Vismaz lauksaimnieku sabiedrības daļā noteikti. Un šī sabiedrība tomēr pārstāv vairāk nekā 20 tūkstošus ražojošu saimniecību ar visiem ģimenes locekļiem un darbiniekiem. Tas nav maz.

Pavisam nesen notika kārtējais Zemnieku saeimas (ZSA) kongress, pats ZSA esat ārpolitikas eksperts. Kādi galvenie politiskie uzstādījumi tika izvirzīti šajā kongresā?

Ļoti svarīgs uzstādījums no lauksaimniekiem un mežsaimniekiem ir panākt kompensācijas, ja privātām zemēm nacionālā vai Eiropas līmenī tiek uzlikti jauni ierobežojumi. Tātad, 

ja man pieder LIZ vai mežs, bet kāds vai kādi politiķi ES vai pašu valstī lemj uz manas zemes noteikt kādu liegumu, tad ir jābūt pretī adekvātai kompensācijai.

Otra lieta ir cīnīties par to, lai Eiropā arī pēc 2027. gada lauksaimniecībai ir paredzēts atsevišķs finansējums. Vienlaikus strādājot pie nākamā plānošanas perioda, jo jaunais ES lauksaimniecības komisārs jau nācis klajā ar savu vīziju par Eiropas lauksaimniecību pēc 2028. gada. Tūdaļ taps arī jauno regulu priekšlikumi, un mums būs jāiespringst, lai nosargātu mūsu zemniekiem būtiskākos jautājums. Pirmām kārtām – panākt tiešmaksājumu izlīdzinājumu, sakārtot nosacījumus ekoshēmu atbalsta saņemšanai. Tāpat jāsakārto ilggadīgo zālāju, aktīvā lauksaimnieka definīcijas un citi jautājumi.

Trešais virziens – veicināt vietējo produktu noietu Latvijas lielveikalu tīklos. Šajā jomā tiešām notiek izteikta spēka spēle, kur pārspēks aizvien ir lielveikalu pusē. Jautājums par uzcenojumiem un citiem nosacījumiem joprojām ir tabu.

Pats strādājat arī savā ģimenes saimniecībā?

Jā, jau 11 sezonas esmu pavadījis pie kombaina stūres, jo lielākoties esmu atbildīgs par ražas novākšanu. Mūsu saimniecība nav liela, apsaimniekojam ap 250 ha zemes, audzējam graudaugus, rapšus, pākšaugus, nedaudz arī sētos zālājus. Smejot saucam to par pusotra cilvēka saimniecību, jo faktiski divatā ar tēvu tiekam ar visu galā, bet es esmu tāds pusslodzes darbinieks. Esmu pie ražas novākšana, nedaudz pie sējas, augsnes apstrādes, plānoju arī investīcijas, rakstu projektus utt. Man ir svarīga šī reālā sazemēšanās uz lauka, jo tā palīdz ar lielāku izpratni veikt arī sabiedrisko darbu.

Cik viegli šobrīd ienākt lauksaimniecībā jaunajam zemniekam?

Ienākt no nulles ir faktiski neiespējami. Brīva LIZ tikpat kā nav pieejama, bet, ja arī būtu, diez vai kāda banka dotu kredītu zemes pirkumam, lai veidotu graudkopības vai lopkopības saimniecību. Mazās platībās ir jāatrod nišas produkts, ar ko nopelnīt, un tas absolūti nav viegli. Tāpēc jau tā ir niša. Lielākoties jaunie lauksaimnieki pārņem saimniecību no vecākiem vai nošķir tās daļu un veido reālu, atsevišķu savu saimniecību, nevis tikai uz papīra. Jaunajiem zemniekiem ir paredzēta papildlikme pie platībmaksājumiem līdz 150 ha. Arī modernizācijai var saņemt līdzfinansējumu ar 10% lielāku atbalsta intensitāti. Ja tomēr ir iespēja no jauna uzsākt savu saimniekošanu vai attīstīt to uz jau esošas mazas saimniecības bāzes, tad jaunais zemnieks var pretendēt uz neatmaksājamo grantu 40 tūkstošu eiro apmērā, taču saimniecības apgrozījums tad nedrīkst pārsniegt 150 tūkstošus eiro, kas, protams, ir ļoti maz. Šis ierobežojums zināmā mērā demonstrē mūsu ierēdņu un politiķu domāšanu – ja esi maziņš, tad tev arī būs būt maziņam. 150 tūkstošu apgrozījums nozīmē labi ja 15 000 eiro peļņu. Ar tādu summu saimniecības īpašnieks, nomaksājot nodokļus, nevar izdzīvot, nemaz nerunājot par tālākām investīcijām. Ir jāsaprot, ka šodien viena cilvēka saimniecība ir no 250 000 eiro apgrozījuma.

Kādiem vajadzētu būt Latvijas laukiem pēc gadiem 10–20?

Pirmām kārtām – ar ražojošām saimniecībām, kurām ir vēlme gan ražot, gan attīstīties un ir potenciāls to īstenot. Un lai lauksaimniekiem paredzētais finansiālais atbalsts tiek tieši šīm saimniecībām, nevis pseidolauksaimniekiem, kuri par katru cenu grib tikt pie atbalsta par saviem 0,3–0,5 ha.Tas nenozīmē, ka nav jāatbalsta mazās saimniecības. Gluži pretēji – varam atbalstīt tās pat divas, trīs reizes bagātīgāk, bet atslēgas vārdiem jābūt – reāli ražot. Kaut pāris kastes sīpolu vietējai skolai.

Gribētos, lai attīstītos dārzkopības sektors, kas šobrīd mazliet stagnē savas neattīstītās infrastruktūras dēļ – aizvien daudzviet nav atbilstošu augļu un dārzeņu glabātavu, šķirotavu, trūkst kooperācijas šajā jomā. Attīstību šajā nozarē bremzē arī mazais vietējais tirgus, kur nav iespēju izvērsties – visa Baltija ir gandrīz trīsreiz mazāka iedzīvotāju skaita ziņā nekā viena mazā Nīderlande. Stiprs un plašs vietējais tirgus ir sevišķi svarīgi produktiem, kas jārealizē samērā ātri. Dārzkopība arī ir ļoti sarežģīta, un tiem dārzkopjiem, kuri šobrīd Latvijā darbojas un attīstās, manā skatījumā, būtu jāpiešķir ordenis. Gluži tāpat kā jebkuram lauksaimniekam, kurš šajos sarežģītajos ģeopolitiskajos, klimatiskajos un materiālajos apstākļos joprojām ražo pārtiku un nav padevies neražu un cenu Amerikāņu kalniņiem...