Roberts Mežeckis futbolista karjeru hroniskas traumas dēļ beidza jau 28 gadu vecumā, bet palika šajā sporta veidā dažādos funkcionāra amatos. Šobrīd viņš otro reizi pilda Latvijas izlases menedžera pienākumus.

Tēva loma

Nokļūšana futbolā Robertam Mežeckim bija likumsakarīga, jo kājbumbā visu mūžu pavadījis tēvs Jānis – bija spēlētājs, treneris, ilggadējs Latvijas Futbola federācijas (LFF) ģenerālsekretārs. "Tēvs man palīdzēja ievirzīt karjeru gan kā spēlētājam, gan vēlāk, sākot strādāt federācijā. Paveicās, ka deva iespēju," "Latvijas Avīzei" stāsta Roberts Mežeckis. "Pirmās atmiņas par futbolu saistās ar Liepāju – tēvs bija treneris "Zvejniekā". Vecāki agri izšķīrās, es pamatā dzīvoju Rīgā, bet vasarās braucu pie tēva, mani ņēma līdzi uz komandas spēlēm PSRS čempionāta otrajā līgā – uz Krieviju, Ukrainu, Baltkrieviju. Dauzījām bumbu kopā ar Māri Verpakovski, kura tēvs Ilmārs spēlēja, turpat bija arī Ģirts Karlsons. Tad arī parādījās nopietnāka interese par futbolu, bet divus gadus trenējos arī boksā, visi sētas puikas gāja, es negribēju būt tas, ko citi dzenā pa pagalmiem. Spilgti atmiņā iespiedies, ka 1998. gadā, kad "Skonto" spēlēja pret Milānas "Inter", tēvs mani un draugu aizveda līdz pretinieku ģērbtuvēm, tur izdevās nobildēties ar visām tā laika zvaigznēm – Roberto Badžo, Džuzepi Bergami, Juriju Džorkajefu."

Roberts Mežeckis spēlēja centra aizsarga pozīcijā, trenējās "Skonto" sistēmā, bet virslīgā 19 gadu vecumā ienāca, kad bija nosūtīts īrē uz "Policijas futbola klubu".