Lai piedod Latvijas prezidents, kura runa arī nebija tā sliktākā, kas pie mums sacīta gadumijā, tomēr izcelt gribētos tieši Somijas prezidenta teikto.

Kaut kā vajadzēja reaģēt. Prasījās kādi skarbi vārdi un izlēmīga rīcība pēc Krievijas sarīkotajiem gaisa uzbrukumiem Ukrainai gada nogalē – masīvākajiem un nežēlīgākajiem kopš kara sākuma.

"Tas ir smags atgādinājums pasaulei, ka pēc gandrīz diviem šī postošā kara gadiem Putina mērķis paliek nemainīgs. Viņš cenšas iznīcināt Ukrainu un pakļaut tās tautu. Viņš ir jāaptur," sacīja ASV prezidents Džo Baidens. "Mēs neļausim viņam (Putinam) uzvarēt. Mums jāturpina pastāvēt līdzās Ukrainai – tik ilgi, cik nepieciešams," norādīja britu premjers Rišī Sunaks. Viss jau pareizi un apņēmīgi, tomēr nekas konkrēts. Nekas tāds, kas liecinātu, ka 2024. gadā šīs ieilgušās šausmas varētu beigties.

Toties Krievija izaicinoši bija pieprasījusi sasaukt ANO Drošības padomes sēdi un nosodīt Ukrainu, jo tā, lūk, iedrošinājusies atbildēt ar triecienu pa Krievijas pilsētu Belgorodu. Ar to Maskava vēlreiz nodemonstrēja diplomātijas metožu bezjēdzīgumu šajā situācijā, kur agresors var atļauties tēlot upuri, un neviens šajā organizācijā, kuras mērķis esot "nodrošināt starptautisko mieru un drošību, veicināt valstu miermīlīgas attiecības", nespēj viņu nolikt pie vietas.