Pagaidām norisinās pozīciju karš. Tas pazūd no pasaules avīžu pirmajām lappusēm. 

Terora akts Piemaskavas koncertzālē “Crocus” izraisījis lielāku starptautiskās sabiedrības interesi nekā krievu raķešu teroristiskie uzbrukumi Harkivai, Kijivai, Zaporižjai (krievi lieto jaunu taktiku – šauj uz dzīvojamajiem kvartāliem un pēc noteikta laika, kad uzbrukuma vietā ieradusies policija, glābēji, mediķi, lai sniegtu palīdzību cietušajiem, šauj atkārtoti uz viņiem). Taču tas viss jau ir bijis un turpinās trešo gadu (lai gan patiesībā – vienpadsmito). Nekā jauna. Neinteresanti. Cilvēku dzīve nepielūdzami pārvēršas sausā statistikā: gājis bojā vēl kāds daudzums cilvēku.

Tomēr patiesībā Ukraina ar fronti uzņēmusies izpildīt dambja lomu, noturot stihiju un neļaujot tai applūdināt pārējo Ukrainas teritoriju un arī Eiropu. 

Kamēr tā turas, pastāv stabilitātes un drošības ilūzija. Taču būs nelaime, ja tā neizturēs un straume, kuru nekas vairs nekavēs, savā ceļā iznīcinās visu. Ka tas agri vai vēlu var notikt, pierāda Otrā pasaules kara vēsture. Toreiz agresora nomierināšanas politika miera vārdā tikai vairoja tā apetīti.