Publiskajā telpā uz kara iznākumu valda divi skatījumi – viens, ka līdz gada beigām Ukraina uzvarēs, otrs to apšauba. Publikai ir izvēle. Pa to laiku aizvien neatlaidīgāk skan runas par miera sarunām, ko diktē Kremlis. 

Šādā griezumā mieram nav nekāda pamata, jo sarunas bija iespējamas tad, ja Ukrainas sabiedrotie visas kara grūtības būtu dalījuši ar ukraiņiem, taču tas nenotika, viņi dāsni dalījās ar padomiem, uzmundrinājumiem un to, ko nebija žēl atstāt sev. Jau sākotnēji spēle bija negodīga, un tas drupināja ticību patētiskajiem vārdiem un sagādāja lielu vilšanos.

Par izveidojušos globālu politisko un morālo krīzi aizvien skaļāk sāk runāt pasaules vadošie filozofi, un tās ir smagas sarunas, jo mēs visi tā vai citādi savā laikā esam metuši akmeņus uz tām vērtībām, kas bija jāaizstāv.

Atšķirībā no politiķiem filozofi prot diskutēt un neiekarst. No transcendentā pasaules redzējuma mēs tik un tā netiksim projām, vai nu to sauksim par Dievu, augstāko saprātu vai kosmiskā taisnīguma principu. Taču 

cik gan bieži mūsu publiskajā telpā tiek rīkotas diskusijas starp zinātniekiem filozofiem un garīdzniekiem? Tās nepieļauj autoritāras ievirzes viena viedokļa cienītāji – politiķi, kas jau ir sagrābuši varu.

Mēs redzam, ka šāda mūsdienu divkosība jau tagad izspēlē ļaunu joku ar pašiem. Rietumi – izskatās, tie nespēj uzvarēt Kremli otrajā aukstajā karā, jo sen vairs nebalstās uz piesauktiem principiem, kas tagad pārvērtušies grabuļos.