24. aprīļa preses konferencē Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs bija skarbs: "Dzenoties pēc labas pārvaldības principiem, mēs esam nonākuši, es atvainojos, pie diezgan stulbas pārvaldības." 

Ministru prezidente Evika Siliņa tik ērcīgi gan nav izrunājusies, tomēr arī viņa pēdējo dienu laikā kritizējusi "pārlieku lielo birokrātiju". Ņemot vērā, ka to saka cilvēki, kuri paši tieši vai netieši ir veicinājuši "stulbas pārvaldības" izveidošanos, šādi izteikumi, protams, ir aizkustinoši. Vai liekulīgi.

Skaidrs, ka nedz Rinkēvičs, nedz Siliņa nav pašrocīgi sacerējuši nejēdzīgus normatīvos aktus, tomēr abi kā valsts pārvaldē diezgan ilgi (ja patur prātā abu vecumu) strādājoši cilvēki ir arī gluži ērti jutušies. Piemēram, Rinkēvičs desmit gadu garumā pildot ministrijas valsts sekretāra, tātad augsta ierēdņa pienākumus.

Tomēr pieņemsim, ka abu vēlme kaut ko mainīt ir patiesa. 

Atļaušos būt skeptisks par iznākumu, jo pretī darbosies tas, ko mēs varētu nosaukt par varas pašsaglabāšanās instinktu. Instinktu veido vairāki apstākļi.