Jau pirmdien rīta radiofonā "Jaunās Vienotības" priekšsēdētājs un valdības kolēga Arvils Ašeradens uzbrāzmoja un ieskandināja jaunumu. Vai premjerministrs Krišjānis Kariņš atpakaļ no atpūtas izslavētā kūrvietā vai no patvēruma pansijā maz pieejamā, klusā vietā, vai vadījis atvaļinājuma dienas savā vasaras īpašumā – "dāčā", bet, kolīdz atgriezīšoties darbavietā, šonedēļ sniegs svarīgu Paziņojumu. 

Ašeradens lika manīt, ka vēstījums nācijai nonesīs Latvijai jumtu, līdzīgi kā vētras pūtiens un krusas akmeņu ripošana šonedēļ norāva jumtu tērvetniekiem, penkulniekiem, bukaišniekiem, un Kariņa teiktais nodrebinās pat žalūzijas Ovālajā kabinetā pie mūsu stratēģiskajiem partneriem Vašingtonā. Cilvēki sajutās lielu pārmaiņu priekšā, kas visam uzliks vāku. Gaidīja, ka tiks noslēgts ilgais intensīvais valdības sastāva pārbūves un paplašināšanās process ar Ministru prezidenta Kariņa paziņoto, ka jāpārmaina spēki pie varas. Varēja saprast gaišo cilvēku Krišjāni, kurš piecus gadus bez mitas turējis airi, irdams Latvijas laivu pret straumi, uzturēdams valsti kā stabilitātes klinti. Ir brīži, kad pat teicamākajiem valstu galvām aptrūkst kūsāt kūsājošās enerģijas, zūd pielādētība un jauneklīgais sparīgums, vietā nāk gausa, lēnīga urbināšanās gar lietām, gurst rokas, no tām šļūk ārā irklis un gribas padzīvot mierīgu politiska pensionāra dzīvi Briselē pie mīļiem eiropiešiem. Ārā no visas vietējās šļuras.