"Bet, izkāpjot no vagona Rīgā, stacijā biju nepatīkami pārsteigts – visapkārt bija dzirdama krievu valoda, bija sajūta, ka Rīga atrodas kaut kur Krievijā." 

Tā par savu atgriešanos Latvijā 1958. gada vasarā no izsūtījuma Sibīrijā atceras 1949. gada 25. martā deportētais Juris Skujiņš. Arī tagad, izkāpjot no autobusa Rīgā, uz ielām, tirgos, stacijās un citur jūtama krievu valodas klātbūtne. Rīgas ielās ir reāla divvalodība – tāda ir faktiskā situācija. Šāda situācija ir ne tikai Rīgā. Pat vienā no latviskākajām pilsētām – Smiltenē, kur dzīvoju, tagad biežāk dzirdama krievu valoda, jo ukraiņu bēgļi sazinās krievu valodā. Daļa Latvijas sabiedrības, kas ikdienā vada savu dzīvi Latvijā, veidojot sociālās saiknes un iesaistoties ikdienas saziņā ar citiem cilvēkiem, nerunā latviešu valodā – valsts valodā.

Pēc Krievijas agresīvā iebrukuma Ukrainā šo krievvalodīgo sabiedrības daļu vairs nevar ignorēt. Valsts valodas tiesības nostiprinātas vēl vairāk. Arī ar noteikumiem, pēc kuriem Krievijas pilsoņiem jaunas uzturēšanās atļaujas iegūšanai jāapliecina latviešu valodas zināšanas. Satversmes tiesa ar savu spriedumu atzina, ka šie noteikumi atbilst valsts pamatlikumam.