No trešdienas, 6. decembra, M. Čehova Rīgas Krievu teātra Mazajā zālē atdzīvosies kāda pagājušā gadsimta septiņdesmito gadu dzīvojamā istaba un ārstes kabinets. Iestudējuma autore un vienīgā aktrise Anastasija Ļovina iecerējusi radīt gandrīz maģisku tikšanos starp Noras Ikstenas romāna "Mātes piens" galvenajām varonēm — māti un meitu. 

"Vai talantīga māte ir tas pats, kas traka māte? Vai vispār var tiesāt māti? Un saprast? Un piedot? Kā saprast, vai māte tevi mīl vai tomēr darbs viņai ir pirmajā vietā? Kā dzīvot tālāk, kad tava pasaule sabrūk, un vai ir jēga dzīvot, strādāt, cīnīties? Kā cilvēkam atgūt slāpes pēc dzīves, un vai maz ir iespējams to izdarīt?" Atbildes uz šiem jautājumiem meklēs monoizrādes autore no Ukrainas, kura šobrīd jau otro gadu dzīvo un strādā Latvijā, līdz šim sevi kā aktrisi apliecinot septiņos Čehova teātra iestudējumos.

Par jaunā iestudējuma tapšanu un dzīvi Latvijā "Latvijas Avīze" runāja ar aktrisi Anastasiju Ļovinu.

Kas jūs uzrunāja šai stāstā, kas kļuvis par vienu no visvairāk tulkotajiem latviešu literatūras darbiem pasaulē?

A. Ļovina: Man svarīgākās likās attiecības starp māti un meitu, jo viņu saikne ir vistuvākā, kāda vien starp cilvēkiem var būt – vistuvākās asinsradinieces, parasti viņas vieno arī piena saite. Tas, kā bērnībā saprotas māte ar meitu, ļoti ietekmē turpmāko dzīvi, turklāt ne tikai meitai, bet viņām abām. Man galvenā izrādes varone ir meita, jo likās būtiski un interesanti, cik dziļi viņa cenšas māti saprast, piedot, reizēm apbrīnot, turklāt neieslīgstot skumjās par faktu, ka māte savu dzīvi meitas labā neziedo.