Pagarinātā vasara ar "Sinfonietta Rīga" mūziķiem

Iespējams, jēdziens "pagarinātā vasara" nāk no muzikoloģes un koncertu vadītājas Lienes Jakovļevas, iespējams, šī frāze jau kaut kur pavīdējusi presē, bet jebkurā gadījumā tā attiecināma uz Valsts kamerorķestra "Sinfonietta Rīga" un Mākslas centra "Zuzeum" rīkoto ciklu "Vasaras vakara kamermūzika".

Ja pareizi atceros, tad pagājušajā gadā meteoroloģiskais laiks bija visnotaļ labvēlīgs, un šogad notika tāpat. Galvenā atšķirība no iepriekšējās sezonas "Vasaras vakara kamermūzikas" – šoreiz divos koncertos bija klātesošs par "Sinfonietta Rīga" māksliniecisko partneri nosauktais Jērgs Vidmanis. Ticu, ka šī sadarbība panākumus deva arī 2024. gada 8. septembrī cikla noslēdzošajā programmā "Šūberta iedvesmotie", taču tā pirmajā koncertā 6. septembrī slavenā klarnetista un viņa domubiedru uzmanības centrā bija divi citi klasiķi – Sergejs Prokofjevs un Volfgangs Amadejs Mocarts.

Teicams priekšstats

Pa vidu – paša Vidmaņa partitūras, kuru lasījumus viņš šoreiz nodeva latviešu mākslinieku ziņā. Tā nu Jērga Vidmaņa kvinteta atskaņojumā klarneti spēlēja Mārtiņš Circenis, un viņam pievienojās obojists Pēteris Endzelis, fagotists Jānis Semjonovs, mežradznieks Artūrs Šults un pianiste Lelde Tīrele, turpretī vairākas epizodes no 24 duetiem vijolei un čellam iedzīvināja Ivars Brīnums un Dārta Trasune. Un klāt vēl gluži atšķirīgais "Bavārijas – Babilonijas maršs" klavierēm no svītas "Cirka dejas", kura pirmvariants meklējams Vidmaņa 2012. gada operā "Babilona". Līdz Latvijai šī opera, protams, tā arī nav nonākusi. Bet varbūt vajadzētu – lai gan esmu skeptisks pret Jērga Vidmaņa pārliecību, ka pilnīgi visos ar viņu saistītajos koncertos noteikti jāatskaņo arī viņa paša darbi, 6. septembra programmā dzirdētā izlase par komponista jaunradi atstāja teicamu priekšstatu. Ar 2006. gadu datētajā kvintetā mūzikas racionālie un intuitīvie raksturlielumi, klasiskās un netradicionālās instrumentu spēles tehnikas savijās plastisku un izteiksmīgu miniatūru kaleidoskopā, un tieši tāpat abu stīginstrumentu duetos izpaudās asprātīgas un precīzas radošās idejas.

Bez šaubām, šāds iespaids nebūtu iespējams bez "Sinfonietta Rīga" mākslinieku kvalitātēm. Un tieši viņu muzicēšana atkal un joprojām bija īpaša vērtība visa koncerta gaitā, pirmām kārtām mūsdienu opusu lasījumos. Ja nu šeit kaut kas pārsteidza, tad tā bija Lelde Tīrele – gan kā soliste iepriekšminētajā "Bavārijas – Babilonijas maršā", gan kā kamermūziķe, un tas nozīmē, ka viņas profesionālās spējas droši izmantojamas vēl daudz vairāk. Bet citādi nekādu pārsteigumu – rūpīgi sagatavots stīdzinieku duets, meistarīgs pūšaminstrumentu priekšnesums (vēlreiz vērts pārbaudīt un atkārtot – ar spilgtu obojista Pētera Endzeļa līdzdalību), un tas tad arī nosaka "Sinfonietta Rīga" ansambļa panākumus plašākos sastāvos.

Pārdomāts un saliedēts skanējums

Klasiskajā repertuārā ar tādām pašām sekmēm 6. septembrī uzstājās vijolnieces Agnese Kanniņa un Kristiāna Krūskopa, altists Artūrs Gailis un čellists Kārlis Klotiņš, un stīgu kvartets arī veidoja vienu no dimensijām Prokofjeva "Uvertīras par ebreju tēmām" pārdomātajā un saliedētajā skanējumā. Turpretī otra virsotne klarnetista Jērga Vidmaņa neapšaubāmi brīnišķīgajās interpretācijās – Mocarta kvintets klarnetei un stīgu kvartetam; prieks bija klausīties pūšamo un stīginstrumentu saspēles, prieks bija sekot līdzi mūzikas saviļņojošajām atklāsmēm.

Pirmatskaņojumi un ne tikai

Nākamais vakars Mākslas centrā "Zuzeum" pienāca ar pirmatskaņojumiem. Un ne tikai ar tiem – Kārļa Rēriha, Krista Auznieka, Ernesta Vilsona un Andra Sējāna opusi patiešām izskanēja pirmoreiz, bet Annas Fišeres partitūras "The Invisible World" un "Cleanroom" no cikla "Mundus invisibilis" bija jau spēlētas iepriekš. Taču, ņemot vērā to, ka Annas Fišeres pirmatskaņojumiem ir tendence notikt visdīvainākajās vietās, kur "Sansusī" festivāls vēl būtu tradicionālāko pasākumu vidū, viņas darbus noteikti vērts spēlēt arī citai auditorijai. Bet galvenais iemesls – šī mūzika ir lieliska. Visniansētākie stīginstrumentu spēles paņēmieni kopā ar elektroniku te atklāja emocionālas plūdmaiņas, suģestējošas radošās domas šeit bija iekļautas precīzā dramaturģiskā arhitektonikā, un tādēļ vien četru interpretu – Agneses Kanniņas, Kristiānas Krūskopas, Artūra Gaiļa un Kārļa Klotiņa – ieguldītais darbs katrā ziņā turpināms vēl citos priekšnesumos.

Nostalģiska pieskaņa

Vēl viens cikls, kam labprāt sagaidītu jaunus atskaņojumus un kompozicionālu turpinājumu – Krista Auznieka "Rose of Vision", no kura publika 7. septembrī dzirdēja otro opusu. Skaistās, poētiskās noskaņās, ar komponistam raksturīgo stilu un formas slīpējumu. Viss pārējais saistīja mazāk. Nomaļus atradās Andra Sējāna "Oda priekam" ar mūziķu tik pārliecinoši atveidoto odu sīkšanu un citām atrakcijām – tātad, būtībā asprātīgs opuss. Protams, humora izjūta katram sava, taču šajā darbā varēja saskatīt arī, piemēram, mākslinieciskās dramaturģijas viengabalainību. Šai ziņā grūtāk klājās Kārlim Rēriham ar jaundarbu "Vīpsnis no mikropasaules" – idejas tīri labas, taču forma īsti kopā neturējās, un arī stilistiskais veidols izklausījās diezgan diskutabls. Turpretī Ernesta Vilsona stīgu kvartetam "bultu – pārmiju | meldru – skuju" cita problēma – pirmkārt, minimālisma estētikā Krists Auznieks īsi pirms tam jau bija pateicis pietiekami daudz, otrkārt, lauka pētījumi ar šūpoļu čīkstoņu stīginstrumentu tembrālajos pārnesumos devuši akustiski veiksmīgu rezultātu ar nenoliedzami nostalģisku pieskaņu, taču – cik ilgi to var klausīties? Pagātnē jau bija Mortons Feldmens, un mūzikas vēsturi reproducēt ir neiespējami. Principā šādu darbu pie zināmas sagatavošanās varēja uzrakstīt, piemēram, Ludvigs Vitgenšteins – kādēļ ne? Tomēr muzikālajai matērijai nepieciešams vēl kāds papildu pienesums.

Rezumējot – vairāk Annas Fišeres. Cerībā uz komponistes solīto "Mundus invisibilis" trešo līdz septīto daļu. Un, starp citu, noderētu arī Evijas Skuķes, Līvas Blūmas un Alises Rancānes stīgu kvarteti – ar vai bez elektronikas. Gaidīšu ar nepacietību.