Iestudējumā un arī poēmā darbojas tēls – ēna, tā ir neticība sev, šaubas.

27. oktobrī Valmieras Drāmas teātra Apaļajā zālē pirmizrādi piedzīvos režisora Viestura Roziņa un dramaturģes Ludmilas Roziņas skatuves versija ievērojamajam latviešu literatūras klasikas darbam – Viļa Plūdoņa poēmai "Atraitnes dēls" –, kurš pirmo reizi tika publicēts 1900. gadā. 

Šī sezona Valmieras teātrī ir īpaša – teātra darbinieki kopā ar skatītājiem svin teātra simto sezonu, tai veltot jauniestudējumus, kas balstās latviešu dramaturģijas klasikas vērtībās. Pirmais bija režisores Ineses Mičules skatītāju jau augsti vērtētais iestudējums – Raiņa "Jāzeps un viņa brāļi" (sarunu ar režisori lasiet "Latvijas Avīzes" 3. oktobra numurā). Vēl sekos režisoru Jāņa Znotiņa "Valmieras puikas" un Reiņa Suhanova "Pazudušais dēls".

"Šis būs pieaugšanas stāsts. Par jauna cilvēka tiekšanos uz augšu. Par mērķtiecības dzinuli, kas iekodēts jau šūpulī, un par spēcīgajām mātēm, kas mīl. Šī būs mīlestības un mērķtiecības sadursme, deja un duelis vienlaikus," par izrādi "Atraitnes dēls" pauž režisors Viesturs Roziņš, kurš vienlaikus ir arī kvalificēts un praktizējošs drāmas terapeits.

Iestudējums būs skatāms Valmieras teātra Apaļajā zālē, kura vienīgā teātra pārbūves procesā vēl palikusi pieejama skatītājiem. Vai jūs kā režisoru ietekmē būvlaukuma klātesamība?

V. Roziņš: Tā ir unikāla pieredze – iestudēt izrādi blakus teātra atjaunošanai. Lai nokļūtu zālē, jāiet cauri teju būvlaukumam, un savā ziņā tas sasaucas ar mūsu darbu par sapņu būvēšanu.