Situācijā, kad budžeta stāvoklis nav labs, saprotama ir paaugstināta interese par amatpersonu atalgojumu. Interesi visbiežāk pavada viedoklis, ka atalgojums ir neadekvāti liels. Saprotams arī, ka paralēles vēsturē ir vājš mierinājums (un nekādā ziņā nav attaisnojums), tomēr ir vērts pieminēt, ka pašiedomātā elite arvien ir centusies dzīvot tā, it kā pārējās sabiedrības problēmas uz to neattiektos.

Vēsturnieka Ērika Jēkabsona pētījumā par politiķi Voldemāru Robertu Zāmuelu ir izteiksmīga hronika par 1918. gada nogali, kad jaundibinātās Latvijas valsts liktenis karājās mata galā. 31. decembris. "Apsardzības ministrija aicina Latvijas pilsoņus ziedot Latvijas zemessargiem zābakus, šineļus un siltu veļu; Apsardzības ministrija izsludina visu Rīgā un apkārtnē dzīvojošo 20–30 gadus vecu vīriešu mobilizāciju." Tiktāl skaidrs un saprotams. 1919. gada 3.–4. janvāris. Rīgas pilsētas latviešu teātrī un teātrī "Rota" izsludināta "Jaunā gada sagaidīšana ar raibu programmu". 

Vieni cīnās par valsti, citi bauda raibu programmu. Valsts amatpersonu vēlme sajusties īpašiem dažkārt ieguva komiskas iezīmes. 

Vēsturnieku Aigas Bērziņas un Gunta Vāvera grāmatā par Drošības dienestu starpkaru Latvijā lasāms, kā dienests tiranizējis teātrus un citas kultūras iestādes, pieprasot saviem darbiniekiem brīvbiļetes.