Turcijas un citu ES kaimiņos esošu reģionu valstis un lielvalstu politika pret tām skaidri parāda – atkal ir pieprasījums un pielietojums reālpolitikai.

Turcijas ilggadējā prezidenta un reģionālās politikas cietā rieksta – Redžepa Erdogana – nākotni ietekmīgajā amatā izšķirs otrā prezidenta vēlēšanu kārta. Tomēr, gluži kā līdz vēlēšanu pirmās kārtas rezultātiem, nebija un nav pamats domāt, ka notiks straujas un radikālas pārmaiņas. Šajā ziņā Turcija ir svarīgs atgādinājums gan Austrumu, gan Rietumu Eiropas demokrātijām – ne jau lielpilsētas salīdzinoši turīgākais un liberālākais profesionāļu slānis izšķir iznākumu lielajā politikā. 

Pārmēru bieži piesauktās demokrātiskās un liberālās vērtības jau kādu laiku nav tas svarīgākais arguments mūsdienu pasaulē.

Uzkrītoši bieži izpratne par citās valstīs notiekošo aprobežojas ar vienkāršotām tēzēm ziņu virsrakstu un īso TV un radio ziņu sniegumā. Tas, kas agrāk kalpoja informācijai par jaunākajiem notikumiem, nu ir kļuvis par praktiski vienīgo informāciju. Retais tam pievieno bieži izteikti neobjektīvos un noteiktu pušu interesēs rakstītos "Wikipedia" enciklopēdijas rakstus. Vēl kāds Latvijā, visticamāk, divarpus universitāšu vai Ārlietu ministrijas kabinetos izlasīs kādu zinātnisko publikāciju vai grāmatu.

Taču palūkosimies, kā pamata jautājumu formulēja mediji, tostarp mūsu sabiedriskie mediji, – vai notiks vēsturiskas, vērienīgas u. c. epitetiem raksturotas pārmaiņas un prezidentu Erdoganu nomainīs opozīcijas figūra – pensionēts ierēdnis, sociāldemokrāts Kemals Kiličdaroglu.