Vai arī tagad, pēc drausmīgā kara, kas turpinās Ukrainā un Izraēlā, un nav paredzams, kad tas beigsies un kur pārsviedīsies tālāk, mums nevajadzētu beigt atkārtot kā piedziedājumu par mūsu grūtajiem laikiem? 

Mums, pār kuriem nekrīt bumbas, bet var sākt krist, kuriem ir jumts virs galvas, ir ko ēst un dzert, un ko ģērbties tik labi kā nekad agrāk, mums, kas daudzi nīkstam ārā aiz sava pilsoniskā neapzinīguma un raušanas kāres, nenovīdības un neticības, ir jāinventarizē sava līdzšinējā dzīve.

Jā, skatoties no savas nabadzības pirms trīsdesmit gadiem uz Rietumeiropas un Amerikas dzīves līmeni kā uz krāsainu bildīti, bija pamats viņus apbrīnot un apskaust. Šodien, ieskatoties dziļāk, pamanām daudz ko, kas mums nešķiet pieņemams un arī viņiem pašiem, iespējams, vairs nav tik pievilcīgs. Daudzi turpina meklēt paradīzi pa visu pasauli, līdz atgriežas un to atrod savās mājās. Mājas sajūta vienmēr ir saistīta ar sakņu apzināšanos un identitāti. Man šķiet, ka "grūti laiki" nozīmē kā Ausekļa dzejolī: "Kā niedre būsi svešā malā tur, / Ko mazais vējiņš iespēj samaitāt."