Daudzi no mums vissīkākajās detaļās atceras, ko darīja 24. februāra naktī un rītā, kad pienāca ziņa par Krievijas uzbrukumu Ukrainai. Mani pamodināja zvans no radio ar lūgumu komentēt. 

Jau dzirdot zvanu nakts vidū, sapratu, kas notiek. Pēc sarunas ar žurnālistiem zvanīju draugiem uz Kijivu. Zini, kas notiek, vaicāju draugam, Krievija ir uzbrukusi Ukrainai. Ir sācies karš! Draugs atbildēja ar to, ko varētu saukt par rūgtiem smiekliem: karš? Es to dzirdu un redzu pa logu!

Draugs dzīvo Kijivas daļā vistuvāk Hostomeļai, Bučai un Irpiņai, ko krievu desanta grupas mēģināja sagrābt vispirms. Tās sagaidīja Ukrainas kareivji, un iesākās sīva cīņa. Mani draugi šo cīņu dzirdēja savos dzīvokļos, man šķita, ka to dzirdēju telefonā. Tiešuma efekts turpinājies diezgan ilgi. Vairākus mēnešus, varbūt vairāk nekā gadu vai gandrīz divus.