Ar krogiem ir tāpat kā ar cilvēkiem. Tie piedzimst (tiek uzbūvēti), bauda īsāku vai garāku darba mūžu un pēc tam, bieži vien sabiedrībai vairs nevajadzīgi, lēnām pārvēršas drupās. Tomēr dažkārt liktenis krogiem ir labvēlīgs un ļauj pārdzimt arī pavisam citām vajadzībām, nekā sākotnēji domāts. 

Laimīgs liktenis piešķirts arī Gricgales (Medņu) krogam, kas atrodas Lietuvas pierobežā, Bijušajā Neretas novadā un pēc septiņiem gadiem 2031. gadā atzīmēs savus divsimt gadus, kopš barons Korfs to atvēris.

Šodien krogs ir rakstnieces, Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieres Lūcijas Ķuzānes (1927) ģimenes īpašums un kļuvis par iecienītu saieta vietu un tūrisma apskates objektu, kura apsaimniekošana uzticēta biedrībai "Upmales mantinieki".

Tās vadītāja bibliotekāre un vietējā novadpētniece Lidija Ozoliņa atklāj, ka tagadējā Neretas novada teritorijā kādreiz bijuši trīsdesmit pieci krogi, no kuriem Gricgales krogs ir vienīgais, kurš saglabājies līdz mūsdienām. "Tas laikam ir viens no retajiem, kur vēl tāda īsta kroga smarža jaušama un saglabājusies." Viņas teiktajam varu pievienoties arī es, jo, atbraucis šurp uz maizes ierauga gatavošanas meistarklasi, uz kuru bija sapulcējušās apkaimes aktīvās sievas, izmantoju Lidijas viesmīlību un pārlaidu nakti Gricgales krogā. Pateicoties tam, redzēju skaistāko ziemeļblāzmu savā mūžā.

Bet mans kroga stāsts sākās ar feisbukā ievietoto paziņojumu par Gricgales kroga modināšanas pasākumu Lielās talkas dienā, lai sakoptu kroga telpas pēc ziemas miega, mazgājot logus un notīrot putekļus no senlietām. Krogs lēnām top par Gricgales vēstures un Medņu dzimtas muzeju, stāstot par to, kā te ritēja dzīve 19. gadsimtā, kad ceļinieki stadulā izjūdza zirgus un nakti pārlaida krogā.