Noraugoties, cik neizprotami lēni pieaug daudzu Eiropas Savienības dalībvalstu aizsardzības budžeti, pilnībā neatbilstoši ģeopolitiskajai realitātei un apdraudējumam, loģiski izdarīt pesimistiskus slēdzienus par spēju adekvāti novērtēt situāciju un saprast, ka ir beidzamais laiks izbeigt paļaušanos it visā uz labo Tēvoci Semu jeb ASV. 

Trīs gadus turpinās lielākais un asiņainākais šā gadsimta karš, taču, par ko norisinās nežēlīgā cīņa Ukrainā, valstīs uz rietumiem no Polijas saprot pārlieku vāji. Varbūt nesaprot gandrīz nemaz, jo nav pieredzējuši Krievijas okupāciju, turklāt dzīve lielākajai šo valstu iedzīvotāju daļai pašsaprotami ir skaisti mierīga un sakārtota, bet karš Ukrainā galu galā tālu. Tas jāpieņem par realitāti, kuru ukraiņu, baltiešu un poļu pārstāvjiem nav bijis spēka būtiski mainīt.

Nespēja un nevēlēšanās beidzot rīkoties atbilstoši savām spējām, vadoties no Eiropas Savienības interesēm, redzama ik uz soļa.