Jādomā, šajos trijos gados ir mainījušies skatītāju ieradumi. Es tagad galvenokārt skatos dokumentālās filmas par vēsturi, dabu un mākslas pasauli. Kad ik reizi dzirdu politiķus sakām, ka "F16 jau ir ceļā", es rūgti pasmaidu. Caur kurieni viņi jau gadiem ilgi lido, ka vēl nav sasnieguši Ukrainas debesis?

Dokumentālās filmas kalpo par argumentu, kad ir strīdīgi jautājumi, vienalga, par ko būtu runa – politiku, ekonomiku, dabas aizsardzību. Viens no talantīgiem un pasaulē atzītiem dokumentālistiem – dabas un dzīvības pētnieks Jans Artuss Bertrands vairāk nekā pirms desmit gadiem sāka uzņemt filmu par mūsu planētas dzīvotni ar nosaukumu "Māja". Tas, ka filmu aizliedza rādīt 26 valstīs, liecināja – cik katastrofālas sekas var būt negausīgai dabas resursu izmantošanai un cik uzskatāmi to var redzēt, skatot planētu no gaisa. Tiklīdz kādas korporācijas kaut ko no civilajiem objektiem aizliedza filmēt, tā bija zīme, notiek nelikumības – milzīgu tīklu mešana no traļiem, kas sašķaida zivis, Spānijas siltumnīcas, kas ir gatavā elle tur strādājošiem, augu daudzveidības nomaiņa ar mono kultūrām, kokogļu kurināmā lielais īpatsvars un mežu iznīcināšana.