Viņš dega par savu valsti. In Memoriam — Andris Vilks (1957 – 2025)

Trešdien, 26. februārī, mūžībā aizgājis ilggadējais Latvijas Nacionālās bibliotēkas direktors Andris Vilks.

Latvijas Nacionālās bibliotēkas saime raksta: "Katram mūžam pienāk gals. Tā dzīve ir iekārtota. Šoreiz kārta pienākusi mūsu draugam, kolēģim, bibliotēku darbiniekam, zinātniekam, erudītam kultūras un dzīves pazinējam, kompetentam sporta cienītājam, karstam Latvijas patriotam, krietnam vīram Andrim Vilkam."

Plašākā sabiedrībā pazīstams kā ilggadējais Latvijas Nacionālās bibliotēkas direktors, Andris Vilks visu savu profesionālo darba mūžu pavadīja vienā darbavietā. No 1989. līdz 2024. gadam viņš bija bibliotēkas direktors. "Bibliotēka bija viņa dzīve, lielais mērķis un, iespējams, sūtība. 

Lai gan Andrim bijusi vēlme arī zinātnē paveikt vairāk, tomēr privātās sarunās viņš atzina, ka neuzrakstītā disertācija palika Gaismas pils būvniecības organizēšanas darbos. 

[..] Ir skaidrs, ka Gaismas pils ir Latvijas rota, taču Andris Vilks labi saprata, ka ēkai jābūt arī saturam. Latvijas Nacionālās bibliotēkas un visu mūsu bibliotēku stāvoklis brīžiem strauji mainīgajos politiskajos apstākļos, digitalizācijas procesi, pastiprināta grāmatniecības pētniecības veicināšana, personāla veidošana šo uzdevumu veikšanai – visi šie jautājumi bija direktora prioritāšu augšgalā un ar tiešu viņa līdzdalību.

Būdams, iespējams, ilglaicīgākais iestādes vadītājs Latvijā, viņš tikās, iepazina un sadarbojās ar ļoti lielu skaitu cilvēku. Viņš pazina un viņu pazina politiķi, aktieri, dziedātāji, uzņēmēji, sportisti, ierēdņi, zinātnieki. [..] Andri Vilku interesēja viss, viņš spēja iedziļināties un uzklausīt. Viņš bija stingrs, taču saprotošs, draudzīgs, bet ne čomisks. Viņš bija vienkāršs ikdienā, bet nepieciešamības gadījumā varēja demonstrēt arī smalkumu. Andris bija racionāls, konsekvents, drosmīgs, bet ne pārgalvīgs. Viņam nepatika birokrātija, un viņš centās priekšplānā izvirzīt jautājuma būtību, bet vienlaikus nekad nenoliedza valsts pārvaldes darbinieku paveikto. Viņš dega par savu valsti, par itin visām Latvijas vietām, bet īpaša saikne bija ar savu dzimto vietu ‒ ievērojamo strādniecisko Grīziņkalnu. Vieglas smiltis mūsu direktoram."