Pietiek saimniekot neskaidrībā. Saruna ar Latvijas Meža īpašnieku biedrības valdes priekšsēdētāju Arni Muižnieku

Saruna ar Latvijas Meža īpašnieku biedrības valdes priekšsēdētāju Arni Muižnieku pirms biedrības kopsapulces. Piektdien Arni Muižnieku ievēlēja atkārtoti.

Ja būtu jānosauc trīs lielākās problēmas, par kurām paši meža īpašnieki šobrīd visvairāk zvana un sūdzas, kas tās būtu?

A. Muižnieks: Lielās problēmas pašlaik risinām. Bet neapmierināti, pirmkārt, ar netaisnīgām kompensācijām par aprobežojumiem dabas aizsardzības teritorijās. Lai arī Saeimā pirmajā lasījumā jau bija grozījumi likumā sakarā ar kompensācijām par saimnieciskās darbības ierobežojumiem īpaši aizsargājamās dabas teritorijās, nezinām, vai šī Saeima paspēs pieņemt likumu. Turklāt visi kompensāciju veidi, kurus meža īpašnieki prasīja protesta akcijā, nebija iekļauti. Likumprojektā iekļauta tikai zemes maiņa. Tas, protams, ir ļoti labs kompensāciju veids, bet diez vai blakus savai mājai vienmēr varēs dabūt kādu līdzvērtīgu gabalu. Tāpēc īpašnieki saka: vajag paredzēt arī iespēju saņemt pilnu mežaudzes vērtību.

Otrkārt, tagad ir aktualizējies jautājums par vētras seku likvidāciju – cik ātri var dabūt ciršanas atļaujas no Valsts meža dienesta. Ir svaigie postījumi, kas jālikvidē, un, zinot egļu astoņzobu mizgrauža izplatību iepriekšējos gados, īpašnieki ir satraukušies, vai tas neievilksies.

Trešais zvanu loks ir saistīts ar atbalsta pasākumiem jaunaudžu kopšanai, neproduktīvu audžu nomaiņai, atjaunošanai un ieaudzēšanai.

Par ES atbalstu spēles noteikumi taču ir zināmi. Zvana, lai tos noskaidrotu?

Manai kolēģei prasa izziņas par to, ka cilvēks ir Meža īpašnieku biedrības biedrs. Tas dod papildu punktus, jo skatās, cik pieteicējam pieder mežu, vai pieteicējs ir kāda kooperatīva vai biedrības biedrs.

Ja būtu viena lieta, ko jūs varētu pasūtīt valdībai paveikt pēc Saeimas vēlēšanām līdz gada beigām?

Beidzot ir jāvienojas, cik platību būs dabas aizsardzībai un cik platību būs tādas, kurās meža īpašnieks varēs efektīvi saimniekot. Kamēr nebūs tādas vienošanās, ka, pieņemsim, līdz 30% ir aizsargājamās platības un 70% ir platības, kur var ekonomiski efektīvi saimniekot, tikmēr būs strīdi.

18. augustā beidzot pieņēma vairākus gadus apspriestos grozījumus koku ciršanas noteikumos. Ko tie reāli maina meža īpašniekiem?

Tie uzlabo un vienkāršo iespēju meža īpašniekam novākt neproduktīvas audzes. Mēs zinām, ka savulaik Slokas celulozes un papīra fabrikas vajadzībām tika stādītas ļoti sabiezinātas egļu audzes. Šīs audzes pašlaik ir tādā stadijā, ka pieauguma vairs nav, bet ir mizgraužu riski. Kāpēc tās turēt?

Līdz šīm izmaiņām koku ciršanas noteikumos meža īpašniekam vajadzēja izurbt noteiktu koku skaitu, mērīt gadskārtu platumus un rēķināt pieaugumu. Tagad ir pateikts – ja augstuma un caurmēra attiecība liecina, ka koks ir izstīdzējis un līdz ar to nenoturīgs arī pret vēja bojājumiem, īpašnieks var prasīt audzes nomaiņu.

Turklāt to vērtē pēc Meža valsts reģistra – vairs nav jāiet un jāmēra katrs koks. Meža īpašnieks var iet uz Valsts meža dienestu un teikt: šī ir neproduktīva audze, lūdzu, izsniedziet man atļauju šādas audzes nomaiņai. Tas ir tikai viens piemērs.

Jaunā kārtība ļauj egļu audzi nocirst sanitārā cirtē, ja ir konstatēti vismaz desmit mizgrauža svaigi bojāti koki uz hektāru un ir VMD atzinums. Vai tas novērš mizgrauža izplatīšanās risku?

Tā ir otra būtiskā lieta, kas gan bija iespējama arī iepriekš, bet Valsts meža dienestam ikreiz vajadzēja izdot rīkojumu, lai īpašnieks gadījumos, kad ir konstatēti vismaz desmit mizgrauža bojāti koki uz hektāru, pēc sanitārā atzinuma varētu rīkoties. Mēs negribam atkal sagaidīt brīdi, kad mizgrauži sāk savairoties. Tāpēc iedodam īpašniekam iespēju ātrāk reaģēt.

Vai tas var pilnībā novērst risku? Nē. Ja ir tādas vējgāzes, kādas bija tagad, un šie koki netiek izvākti, nogāztais koks, kamēr tas vēl ir pietiekami zaļš, nav sauss un izkaltis, mizgraužiem ir interesants. Ja būs daudz šādu neizvāktu koku, ir iespējams, ka mizgrauži atkal savairosies. Protams, meža īpašniekiem arī rūpīgi jāvērtē, vai vasarā veikt tā sauktās krājas kopšanas cirtes. Tajā brīdī, kad koku nocērt, celmā izdalās sveķi, terpēni, kas mizgrauzi var pievilināt palikušajai audzei. Pilnībā risku novērst nevar, bet tā vismaz ir iespēja preventīvi reaģēt.

No jūsu sacītā izriet, ka 22.–23. augusta vētra, kas sagāza arī privātos mežus, faktiski radījusi ļoti labu augsni mizgraužiem?

Jā, ja šie koki netiks laikus izvākti. Par laimi, tas notika tagad, rudenī. Bet, ja būs daudz neizvāktu egļu mežaudžu ar sagāztiem kokiem, nākamajā pavasarī tas var radīt fonu, lai mizgrauži atkal savairotos.

Jums ir priekšstats vai apkopojums, cik lielus postījumus šī vētra nodarījusi jūsu biedru mežos?

Precīzi kubikmetros mēs nevaram pateikt. Biedri mums sūta attēlus un informāciju. Ir vietas, kur koki ir sagāzti tā, ka tos pat nav iespējams uzmērīt. To zinās, kad koki būs izvākti sanitārajās cirtēs un apjoms būs uzskaitīts.

Vai tā ir tāda mūsu vietēja problēma vai jau tirgu ietekmējošs faktors?

Protams, kaut kādā veidā tirgu tas ietekmēs. Par laimi, postījumi nav tik lieli kā 2005. gadā.

Taču ar šādām problēmām meža īpašniekiem droši vien aizvien vairāk būs jārēķinās, jo zinātnieku pētījumi liecina, ka varbūt nevis lielo vētru, bet lokālu virpuļviesuļu varētu kļūt vairāk. Tas arī ir viens no iemesliem, kāpēc mēs sakām, ka jāmaina spēles noteikumi attiecībā uz koku ciršanu.

Grozījumi, kas tika veikti augustā, ir tikai daļa no tā, par ko mēs vairākus gadus esam runājuši. Piemēram, par egles audzēšanas ciklu – cik ilgi audzēt egli. Ja egli audzējam līdz 80 gadiem, risks, ka būs vējgāzes vai mizgrauži, ir liels. Ja audzējam, pieņemsim, līdz 40–50 gadiem, tad uz pusi samazinām šo risku iestāšanās varbūtību.

Ko vēl šī vētra pierādīja? Kur jums vēl ir sasietas rokas, kaut arī ciršanas noteikumi jau ir mainīti?

Attiecībā uz noteikumiem skatīsimies, cik labi Valsts meža dienests piemēros izmaiņas, kas bija šajos grozījumos. Tur bija atvieglota kārtība, kā tieši vējgāzēs rīkoties, lai pēc iespējas ātrāk varētu novākt kokus. Respektīvi, ja nevar iezīmēt teritoriju, tad sākotnēji to nedara un izdara pēc tam, kad koki ir novākti.

Vētra pierādīja, ka mums aizvien vairāk jādomā par jaunaudžu kopšanu. Ja koks kopš bērnības ir pieradis augt cieši kopā ar citiem kokiem, ir izveidojusies audzes noturība. Tajā brīdī, kad audzi paretina, koks jūtas nestabils un to ir vieglāk izgāzt. 

Savukārt, ja jaunībā audzi labi un pareizi izkopjam, koks pierod augt viens un stiprs, un tad šādas vētras tam kaitē mazāk. Vētra pierādīja pareizas jaunaudžu kopšanas nozīmi.

Kāpēc novērojams tāds paradokss – vētra tirgū ir ienesusi papildu koksni, arī šķeldai tās vairāk, bet šķelda kopumā ir kļuvusi dārgāka? Pašlaik runā pat par aptuveni 30 eiro par megavatstundu.

Vētras bojāto koku izstrādi tikai tagad sāk. Bet Latvija tirgū nav cenu devēja, mēs esam cenu ņēmēji. Mēs reaģējam uz to, kas notiek Eiropas tirgos un pasaules tirgos. Ja ir pieprasījums un cenu pieaugums ārpus Latvijas, skaidrs, ka pārdevējs izvēlēsies pārdot tur, kur labāk maksā, un tas ietekmē cenu arī Latvijā.

Skaidrs, kāpēc viena vētra Latvijā cenu vēl nemaina. Dārgā degviela cenu taču ir mainījusi? Jūs paši martā prognozējāt, ka pakalpojumu cenām būtu jāaug par apmēram 15%. Vai pavasarī prognozētais jau ir noticis?

Jā. Mežizstrādi raksturo ievērojams degvielas patēriņš – degviela veido 25–30% mežsaimniecības pakalpojumu pašizmaksas. Privātie meža īpašnieki izjūt, ka mežizstrādes pakalpojumu cenas palielinās, jo pakalpojumu sniedzēji degvielas cenu pieaugumu iekļauj pakalpojuma cenā. Viena lieta ir cenas, otra – faktiskā degvielas pieejamība. Mēs nezinām, kā situācija varētu attīstīties tālāk. Sliktākais variants būtu dīzeļdegvielas trūkums.

Jums piektdien sapulce. Jums pašam arī jāatskaitās biedriem.

Šajā gadā sāka parādīties augļi darbam, kas ieguldīts iepriekšējos gados. Kā jau minēju, beidzot ir izkustējies jautājums par kompensācijām sakarā ar saimnieciskās darbības aprobežojumiem. Cik vides ministrus mēs esam pārdzīvojuši – manuprāt, četrus vai piecus. Tika veidotas dažādas darba grupas, bet jautājums nekustējās. Beidzot tas vismaz ir nonācis līdz Saeimai.

Pavasarī jūs Saeimu diezgan aktīvi spiedāt, lai likumprojektu virzītu. Bet izskatās, ka šī Saeima darbu nepabeigs. Jaunievēlētajā Saeimā jums par to vēlreiz būs jācīnās no sākuma?

Es ceru, ka ne, jo beidzot ir reāls piedāvājums. Līdz šim viss atdūrās pret jautājumu, kur ņemt naudu. Tagad ir nozares piedāvājums, ko atbalsta arī akciju sabiedrība "Latvijas valsts meži", – izmantot līdzekļus no iepriekš nesadalītās peļņas, dividendēm, lai šī nauda atgrieztos nozarē. Tagad deputātiem, manuprāt, būs diezgan grūti izlocīties un teikt, ka naudas nav.

Mūsu ģimenes nevar gūt ienākumus no sev piederošiem īpašumiem, kuros šos ieņēmumus ir plānojušas vai nu veselības problēmu risināšanai, vai citām mājsaimniecības vajadzībām. Manuprāt, viņi beidzot ir pelnījuši šīs kompensācijas.

Par ko vēl jūs varat sev uzsist uz pleca un pateikt – šo mēs šogad esam izdarījuši?

Otrs – grozījumi noteikumos par koku ciršanu, par kuriem mums bija daudz priekšlikumu un par kuriem vairākus gadus diskutēja. Beidzot vismaz daļa no grozījumiem, kas mūs apmierina, ir pieņemta.

Trešais – atbalsts mežsaimniecības pasākumiem, jaunaudžu kopšanai, neproduktīvu audžu nomaiņai. Iepriekšējos gados mums izdevās izcīnīt, ka finansējums šajā periodā šiem mežsaimniecības pasākumiem ir lielāks nekā iepriekšējā septiņu gadu periodā. Tagad cilvēkiem ir iespēja kopt mežu un dabūt atbalstu arī tad, ja notikusi kāda nelaime vai bijuši mizgraužu postījumi.

Vismaz šīs trīs lietas, manuprāt, bez mūsu ieguldījuma daļēji varētu arī nenotikt.

Par Meža un saistīto nozaru attīstības pamatnostādnēm līdz 2050. gadam. Kas no privāto meža īpašnieku viedokļa tajās ir pats svarīgākais?

Būtiski ir, balstoties realitātē un zinātnieku atziņās, pieņemt, ka mums jāveic izmaiņas normatīvajos aktos, lai varētu pielāgoties klimata pārmaiņām. Tas ir viens.

Tas, kā tur trūka pirmajā redakcijā, – bija maz par meža īpašnieku kooperāciju. Mums ir daudz meža īpašnieku un daudz mazu meža īpašumu. Pietrūka redzējuma, kā atbalstīt kooperācijas attīstību.

Vēl, atgriežoties pie būtiskā, noteikti jārunā par brīvprātīgo dabas aizsardzību. Mēs zinām Somijas piemēru, kas labi strādā. Tur valsts nevis pasaka: tagad tu esi jaunā aizsargājamā teritorijā. Valsts saka: mums vajadzētu šādas aizsargājamās teritorijas – kurš vēlas pieteikties?

Īpašnieki piesakās un slēdz līgumu ar valsti, jo viņi ir partneri. Nav tā, ka valsts demonstrē savu varu un pasaka – tagad tev ir aizsargājama teritorija. Viņi slēdz līgumu, kur pateikts, ko var darīt, ko nevar darīt, kāda ir kompensācija un uz cik ilgu laiku līgums tiek slēgts.

Tas ir ieguvēju scenārijs. Pirmkārt, īpašnieks kļūst ieinteresēts dabas aizsardzībā – nevis lai dabas vērtības viņa īpašumā nebūtu, bet lai tās būtu, jo ir godīga vienošanās un skaidri spēles noteikumi. Savukārt valsts bez piespiedu procedūrām iegūst aizsargājamās platības. Par to pamatnostādnēs ir runāts, un es ceru, ka to beidzot iedzīvinās.

Reāli neviens no malas konkrētā īpašumā dabu nevar aizsargāt labāk par pašu meža īpašnieku. Latvijā ir aptuveni 115 tūkstoši privāto meža īpašnieku, no kuriem netieši apvienojam divus tūkstošus. Ja salīdzinām ar politisko partiju biedru skaitu, nemaz tik maz neesam...

Foto: Publicitātes

Publikācija tapusi sadarbībā ar Meža attīstības fondu.