Kopš obeliksa nogāšanas Uzvaras parkā Barklaja de Tolli piemineklis paliek lielākais Krievijas imperiālisma ideoloģiju nesošais simbols Rīgā.

15. decembrī apritēja 40 gadu, kopš Gunārs Astra teica savu pēdējo vārdu. Viņa gatavība bezcerīgākajos apstākļos līdz galējām konsekvencēm aizstāvēt latviešu tiesības savā tēvzemē ierindo viņu starp mūsu tautas lielajiem brīvības cīnītājiem.

Slaveni ir viņa vārdi: "Es ticu, ka šis laiks izgaisīs kā ļauns murgs. Tas dod man spēku šeit stāvēt un elpot." Kopā ar tādiem vīriem kā Bruno Javoišs, kurš pirms 60 gadiem Rīgas radio tornī uzvilka Latvijas karogu, 1987. gada 14. jūnija akcijas dalībniekiem no "Helsinki-86" un Konstantīnu Pupuru, kurš 1988. gadā publiski pacēla un cauri Rīgai iznesa sarkanbaltsarkano karogu, Astra bija starp tām dzirkstelēm, kas aizdedza Trešās atmodas liesmu. Ilgi pirms atmodai "pieslēdzās" LKP CK sekretārs ideoloģijas jautājumos – "ekstrēmo nacionālistu" nosodītājs Anatolijs Gorbunovs un čekas ziņotājs Ivars Godmanis (segvārds "Pugulis")...

Kāds vaicās – kam šī vēstures stunda? Dzīvojam taču brīvā Latvijā, kurai, protams, izaicinājumu netrūkst, taču latviešu valoda un kultūra var uzelpot. Bet viss nav tik vienkārši. Neatrisinātie vēstures jautājumi turpina ietekmēt šodienu. Nesodītais PSRS režīms ir mutējies Putina diktatūrā, kas slepkavo ukraiņus, kamēr PSRS režīma sekas Latvijā ir radījušas vēstures apziņas un identitātes apjukumu, kuram ir spilgti simboli.