Kā no politoloģijas skatpunkta izskatās premjera Krišjāņa Kariņa centieni paplašināt koalīciju un viņa nosauktās piecas prioritātes. Saruna ar politologu, Latvijas Universitātes profesoru, domnīcas "Certus" vadītāju Dauni Aueru.

Maija beigās, kad tika ievēlēts jaunais Valsts prezidents un valdības vadītājs Krišjānis Kariņš paziņoja par savu vēlmi paplašināt koalīciju, šķita, ka Latvijā ir sākusies politiskā krīze un mūs gaida politiski diezgan saspringta vasara. Taču nekādas sarunas nenotiek, pat īsti jaunu paziņojumu kādu mēnesi vairs nav, nupat premjers mierīgi devās divu nedēļu atvaļinājumā. Kas te īsti notiek?

D. Auers: Šī situācija vēlreiz atgādina to, ka Latvijas politikā ārpolitika un drošība stāv pāri visam. Pēc Edgara Rinkēviča ievēlēšanas par Valsts prezidentu, skatoties kalendārā, nepārprotami iezīmējās nākamais galvenais notikums – NATO samits Viļņā, un bija skaidrs, ka līdz tam lielas politiskas svārstības diez vai notiks. NATO samits tomēr ir ļoti svarīgs gan Latvijas, gan Baltijas drošībai. Acīmredzot bija arī kāda vienošanās, ka līdz tam laiva netiek šūpota.

Vai bija tik svarīgi, kādā statusā Krišjānis Kariņš brauc uz NATO samitu? Vai tad tas kaut kā mainītu diskusijas un pieņemtos lēmumus?

Nemainītu. Tas drīzāk ir PR jautājums. Mums tas varbūt šķitīs neparasti, taču Eiropā Baltijas reģions pēdējos gados tiek uztverts kā stabils no demokrātijas attīstības viedokļa, kamēr daudzas Rietumu valstis, sākot ar ASV, šajā ziņā piedzīvojušas dažādus satricinājumus. Tepat Somijā – jau pēc jaunās valdības pirmajām desmit dienām atkāpās ekonomikas ministrs un turpina "šūpoties" vēl arī citi krēsli.