No premjerēšanas darba mani pavadīja ļoti skaisti, atceras gaišais cilvēks Krišjānis Kariņš.

Noorganizēja izvadīšanu ar orķestri, ieraka ziedu klēpī, apēdām Valsts kancelejas pasūtīto zemeņu torti un "Vāverīti", uzšāvām gaisā šampīzeri, uzticamie kalpotāji teica uzrunas, godinot mani kā pirmšķirīgu vadītāju. Tāds jau arī biju, darbojos dinamiski, neievedu valsti pārāk dziļā muklājā, uzturēju starptautisku autoritāti.

Ziniet, žurnālista kungs, pēc dabas esmu, tā teikt, speleologs. Alu pētnieks. Izpētu, kurā aliņā ielīst, kur ir labāk, ērtāk, kur būtu kā Dieva ausī, un esmu atradis, ka viskomfortablāk es justos Briselē. Pārziemošu siltā ārlietu ministra migā un aidā prom. Tagad ļaunvēļi gan cenšas uzliet no šmucspaiņa, aizšķērsot atpakaļceļu uz Eiroparlamentu. Tieku apbērts ar nedibinātiem un nepamatotiem pārmetumiem, ka esmu tautai un citiem ministriem slēpis savu lidināšanos ar privātreisiem.