Divas grāmatas "Mātes Sibīrijā" un "Dzimuši Sibīrijā". Aiz to vākiem nav tikai Sibīrija. Tur ir cilvēki — mātes, bērni, tēvi, ģimenes, dzīves, kuras vardarbīgi tika izrautas no savas vietas. Un aizvesti verdzībā. Verdzībā!

Skaitļi ir nepieciešami, jo bez faktiem vēsture kļūst par leģendu. Taču tie vieni paši vēl nevēsta cilvēka stāstu. Aiz 15 424 deportētajiem 1941. gadā bija 15 424 cilvēki – ar sejām, vārdiem, ģimenēm, sapņiem un nākotni. Kādam no mums viņi bija vectēvi, vecmātes, tēvi, mātes, brāļi, māsas, bērni, draugi un kaimiņi. Aiz skaitļa 42 125, kas izsūtīti 1949. gadā, – tas pats, tikai attiecīgi vairāk.

Okupantu vara centās viņus pārvērst par skaitļiem – par "sociāli bīstamiem elementiem", par ciparos izteiktu demogrāfisko materiālu. Tā bija viņu atcilvēciskošana. Ja cilvēks vairs nav cilvēks, bet tikai vienība sarakstā, tad ar viņu taču var izdarīt gandrīz jebko.

Šīs grāmatas dara pretējo. Tās atdod izsūtītajiem, verdzībā aizvestajiem viņu vārdus, sejas un dzīvesstāstus. Tās neļauj viņus otrreiz nogalināt – šoreiz ar aizmirstību.

Nespēja izdzēst Latviju no cilvēka sirds

Grāmatas nosaukuma vārdos "Mātes Sibīrijā" jau ir ietverts šīs traģēdijas cilvēciskais dziļums. Sibīrija nozīmē aukstumu, badu, izsūtījumu, vardarbību un nāvi. Māte nozīmē dzīvību. Māte nozīmē mājas. Māte nozīmē cilvēku, kurš bērnam saka: tu esi mans!