Pietika Latvijas Radiofona tiešā ētera runātāju kompānijai paziņot par pēkšņo trauksmes signālu un pārstāt tērgāšanu, aizvācoties no studijas, kad tūkstošiem vecāka gadagājuma latviešu neziņā, atstāti bez mazākās informācijas kripatiņas, sāka dzert baldriāna pilienus un zvanīties uz visām pusēm jaunākiem radiniekiem ar plašāku pieejas soli ziņu jaunumiem.

Sirmgalvji centās ieklausīties, vai nedzird jau skanam tuvējo sirēnu. Vai radiomāja Vecrīgas Doma laukumā ieņemta? Vai krievs pie Zilupes nāk pāri robežām, vai Rīgai tuvojas raķešu zalve un aviotrieciens? Vai sācies karš? Pat okupācijā, aukstā kara periodā, kad plakāti uz ēku sienām kliedza "PSRS – miera balsts!", bet avīzes aizelsdamās rakstīja par amerikāņu bruņošanos un uzbrukuma plāniem, nebija domājams tik pamatīgs civilistu satraukums par drošību, kā tas ir cilvēces progresa 21. gadsimtā vienas stūrī iedzītas pusplika paura žurkas dēļ. Tagad temperatūra kāpj. Nīderlandes, Beļģijas militārie komandieri, Vācijas aizsardzības ministrs neslēpti runā par karošanu ar Krieviju kā neizbēgamību, vietējie eksperti piebalso un sniedz aplēses, ka krievu karaspēks atjaunos kaujas spējas 5–7 gadu laikposmā un tad, savācis spēkus kulakā, skatīsies pēc faktiski jau nolūkota nākamā saplosāmā mērķa, kas, stipri iespējams, būsim mēs, Baltijas valstis.