Gluži vai simboliski – pavisam neilgi pēc Latvijas Republikas starptautiskās atzīšanas “de iure” dienas pārstāja pukstēt dzejnieka un diplomāta Jāņa Petera sirds. Sirds, kas no mazām dienām glabājusi brīvības alkas un mūsu valodas bagātību, jo viņa mamma Zelma savulaik strādāja par latviešu valodas un literatūras skolotāju Priekulē, bet tēvs Jānis bija Latvijas brīvības cīnītājs. 

Liepājas vēju svaidītais

Iespējams, tas Jānim Peteram junioram, sākoties atmodai, deva spēku kļūt par vienu no tā laika notikumu galvenajām personībām. 1988. gada jūnija sākumā viņš uzstājās ar runu Rakstnieku un radošo savienību plēnumā, ko pats vēlāk vērtēja kā pirmo pretpadomju protestu no tribīnes, turklāt valdošās nomenklatūras klātbūtnē un kā atmodas pieteikumu oficiālā un starptautiskā mērogā. 

Tolaik tautā mīlētais dzejnieks bija viens no Latvijas Tautas frontes dibinātājiem un līderiem, kaut gan LTF dibināšanas kongresā, izvirzīts priekšsēdētāja amatam, atteicās, iesakot Daiņa Īvāna kandidatūru. Vēlāk par savu sabiedriski politisko darbību tika novērtēts ar Triju Zvaigžņu ordeni (III šķira, 1995), Atzinības krustu (I šķira, 2008) un Cicerona balvu (2008).

1994. gada 31. augusts bija diena, ko mūsdienu vēsturē ir vērts atcerēties, jo ne visi ticēja, ka pienāks brīdis, kad varēs teikt: “Krievijas armija ir aizgājusi.” Šajā panākumā nenovērtējama loma bija arī Jānim Peteram, kurš kopā ar citiem Baltijas valstu valdību pārstāvjiem veda diplomātiskās sarunas par PSRS Bruņoto spēku pilnīgu izvešanu no Baltijas, tostarp Latvijas Republikas.