Argentīnietim jāpadomā, ja kāds saka: "Auksts kā ziemeļos!" Jo Argentīnā auksti ir dienvidos. Pērn, apciemojot Patagoniju, Ušvajas viesnīcniece, drusku pabrīnījusies, ko tajā pasaules malā darām, piekodināja nākamreiz noteikti aizbraukt uz Argentīnas ziemeļiem – tur esot silti, tur vīnadārzi un varens ūdenskritums, vārdā Igvasu. 

Lai ieraudzītu pasaulē lielāko ūdenskritumu, vispirms jānonāk Argentīnas galvaspilsētā Buenosairesā un tad jātiek līdz Puertoigvasu pilsētiņai. 

Attālumi Argentīnā lieli, tāpēc ērtākais veids, kā no viena reģiona tikt uz otru, ir vietējās aviokompānijas "Aerolineas Argentinas" iekšzemes reisi, kas komforta ziņā ne ar ko neatšķiras no mūsu pierastajiem, turklāt nav dārgi. Jau tuvojoties galamērķim, pa lidmašīnas iluminatoru virs lietusmežiem redzami tādi kā dūmi – ūdens garaiņi, ko gaisā uzmetis platības, bet ne augstuma ziņā pasaulē lielākais ūdenskritums. 

Precīzāk būtu teikt, ūdenskritumu sistēma, jo, vienkāršojot, Igvasu ir aptuveni trīs kilometrus gara klinšu plaisa, kanjons, kurā no visām malām dažādās vietās, no dažādiem augstumiem gāžas tāda paša nosaukuma upes ūdeņi. Ūdenskritumi veido terases, kaskādes 40–80 metru augstumā. Vietējie, laikam lai neputrotos starp vienādiem vietvārdiem, šo pasaules dabas brīnumu ikdienā sauc vienkārši par "cataratas", tas ir, ūdenskritumu. Bet Igvasu upe iztrakojusies pēc tam kļūst mierīga un vēlāk, iekrāsojusies reģiona ūdeņiem raksturīgajā sarkanbrūnajā krāsā, rāmi ietek krietni prāvākajā Paranā.