Senās zvejnieku sētas Engures pagasta Bērzciema "Skarās" nākotne jaunajam saimniekam Marekam Neilandam skaidra – vērtīgais jāsaglabā un jāatjauno, durvis plašāk atverot atpūtniekiem. Pēc pieciem gadiem te daudz kas būs mainījies, viņš sola.

Ar Mareka plāniem vienisprātis ir gan viņa sieva Ieva, gan mamma Aneta, kurai "Skaras" ir pastāvīga dzīves vieta. Jaunie šeit vairāk uzturas vasarā, kad notiek rosīgā tūrisma sezona, pārējā laikā dod priekšroku Rīgai. "Esam vēl jauni un sociāli aktīvi – patīk iet uz teātriem, tikties ar draugiem, bet nesezonā Bērzciemā klusuma ir par daudz," viņi spriež. Ievai rokās pirmdzimtais Hugo – Neilandu dzimtas turpinātājs piektajā paaudzē –, kurš pieaugušo sarunām vēl īpaši neseko līdzi, taču, visticamāk, tāpat kā tētim šeit paies viņa bērnu dienu saulainākā daļa.

Durvis vaļā un uz jūru

Savu bērnību Bērzciemā Mareks atceras kā "superīgu", ar lielu brīvības un bezrūpības devu. "Durvis vaļā un skrien uz jūru vai mežu. Kad nāca vakars, ome sūtīja māsu, lai iet mani meklēt." Kopā ar mammas māsas atvasēm bērnu bariņš tolaik bijis kupls. Spēlēja mukštiņos, piebilst mamma, un Ieva steidz paskaidrot, ka tā bērzciemieši sauc rotaļu, kuru citur dēvē par ķerenēm. Kā vidzemniecei viņai nācies ielāgot vēl daudzus šīs puses apvidvārdus.