Pateicoties aktīvam dzīvesveidam, ķīši nav pakļauti aptaukošanās briesmām.

Ķīši ir ļoti izplatītas zivis. Tās sastopamas, domāju, visās Latvijas upēs un daudzos jo daudzos dzidrajos ezeru ūdeņos, tām patīk ūdenskrātuves ar smilšainu vai akmeņainu gultni. Zivis ir slavenas ar savām muguras spurām jeb “ērkšķiem”, jo ir asariem tuvi radinieki, kuriem vienlaikus ir spilgtas, bet arī atšķirīgas iezīmes. Garšas dēļ patīk daudziem zivju ēdienu piekritējiem.

Pirms apmēram 40 gadiem izcilais latviešu žurnālists Ruduļu Juris kādā no saviem rakstiem publicēja materiālu, kurā viņš ķīsi nodēvēja par ezera saimnieku, savukārt citā rakstā, kur bija aprakstīts par ziemas copi, Juris ķīsi pieminēja kā brekšu izlūku – vispirms ķeroties ķīši un tikai tad pie barības un ēsmas klāt tuvojoties brekšu kungi un kundzes.

Sugas apraksts

Ķīši pieder pie starspuru zivju klases un pie asaru dzimtas. Saldūdens zivis, kas dzīvo dažādās Eiropas ūdenskrātuvēs, kā arī Vidusāzijas ūdens rezervuāros. Ihtioloģijā ir zināmi četri ķīšu veidi, taču Latvijā dzīvo tikai viens, proti, parastais ķīsis.

Interesants fakts. Parastajam ķīsim ir īpašas hromosomas, un tas var hibridizēties ar parastajiem asariem. Parastā ķīša un parastā asara hibrīdiem ir strukturālas starpposma iezīmes, bet parasti pēc izskata tie vairāk līdzinās mātītēm nekā tēviņiem. Šādi hibrīdi aug ievērojami ātrāk nekā parastie ķīši vai asari, kā arī tie ir labāk pielāgoti nelabvēlīgiem apstākļiem, ūdens temperatūrai un tā piesārņojumam, kā arī labāk panes ilgstošu badošanos, sevišķi ziemas periodā. Tajā pašā laikā hibrīdu tēviņi nevar radīt pēcnācējus, savukārt hibrīdu mātītes var radīt pēcnācējus, no kuriem izveidojas gan ķīši, gan asari.