Kļūda bija tā, ka Latvijas valdība neizšķīrās pat par simbolisku pretošanos un nepaziņoja pārējai pasaulei par PSRS ultimātu un valsts okupācijas faktu.

1940. gada 16. jūnijā visa Latvija dzīvoja lielo Latgales dziesmu svētku gaidās. Bija paredzēts, ka Daugavpilī ieradīsies Valsts prezidents Kārlis Ulmanis, teiks runu, kuru translēs Latvijas radio, prezidents bija sagatavojies pasniegt vairākas vērtīgas balvas labāko Latgales koru un diriģentu godalgošanai, kā arī īpaši vērtīgu mākslinieka Anša Cīruļa darinātu balvu par labāko tautastērpu. Iepriekšējā naktī uz Latvijas–Padomju Savienības robežas bija nodedzināti Masļenku un Šmaiļu robežpunkti, nogalināti un aizvesti gūstā uz Padomju Savienību latviešu robežsargi, laikraksti ziņoja par "kļūmīgu atgadījumu".

"Kauču prezidenta uzrunā un arī oficiālā atklāšanas runā netika ne ar zilbi pieminēts Padomju Savienības ultimāts, kas nozīmēja Latvijas brīvības un neatkarības pārtraukšanu uz nezināmu laiku, kā koristi, tā turpat 80 000 lielais klausītāju pulks nojauta nenovēršamās traģēdijas tuvumu. Ja oficiāli to nepateica, tad ziņas par Sarkanās armijas masām pie austrumu robežas un padomju karaspēka iesoļošana Lietuvā nepārprotami norādīja uz to, kas sagaida arī Latviju," vēlāk savās atmiņās rakstīja Alfrēds Bērziņš, tolaik sabiedrisko lietu ministrs.

Trīs ultimāti vienlaikus

Pēc padomju bāzu ievietošanas Latvijā, Lietuvā un Igaunijā šīs valstis faktiski bija palikušas par Padomju Savienības protektorātiem, atlika gaidīt, kad notiks galīga šo valstu pievienošana. Baltijas valstu "jautājumu" padomju puse sāka īstenot 1940. gada vasarā. Līdz ar padomju diplomātiskajām aktivitātēm sākās arī militārās aktivitātes un plānošanas darbības.